Smells like the end

Almost the end, almost two months spent here. Wait, wait ; what ?! Come on, I just arrived yesterday, stop kidding me !

Feeling so much better now while I'm writing this. So much happened, but still, we're not done yet but it's like I'm gonna wake up tomorrow and I will have to take this damn plane which gets me right back to my life.

I'm so far away from this right now. I'm sorry I know I should talk more about the project and everything that has be done. I should be more focused on this but I just feel like writing about how I live this experience and how I feel about it. This might be a sign that I should write my own diary. I just wanna take you through my vision.

Somehow, I fit here. I had a really good reason to go back at the beginning of the month but I didn't. That might be the most selfish decision I have ever made.

The week before the Boltik Baik week was very hard. I think everyone of us was very tired. To work as a team when you also live with the same people is not always easy. We are so different in so many ways, whatever your tastes are, you can find at least one of us to like ; and somehow (still don't know how) we got along.

And then this so expected Boltik Baik week happened. Finally. The workshop came to life. People around, working, hanging, laughing. Now, I see the point. I learnt a lot during this week, like building a kitchen from scratch or cooking for a lot of people. Actually my week was more about cooking, cleaning and partying than bikes.

The very high light of this week was definetely the parade. So many faces, so many freak bikes, so many smiles. It's like someone stuck a smile on my face all along, and I just noticed it when we went back to the workshop and I realized that my cheeks were hurting from smiling. And then.. vvouuuhh at my lowest. Just looking around me as a ghost and wondering what I'm doing here in a world that's so different from mine. All these emotions, all this very intense and full week, everything just came rushing back at the same time. The fact that I really miss my people and, at the same time, that I really love being here. I was a mixture of very happy and very sad and I had to figure it all out ; all these feelings and emotions. Try to understand them and to know what they mean. So I went home, pulled myself together and came back for the last night. Anyway, I didn't want to miss it and I needed it to get all the tiredness out.

So here we are, last week of working. We have to keep in mind that it's not because the Boltik Baik week is over that the project is, and it's kind of difficult. But still, I'm starting to feel the end of all of this. So once again, a mixture of sadness and happiness.

For all these amazing memories I made.

Anissa

Saožu beigas

Gandrīz jau beigas, šeit pavadīti gandrīz divi mēneši. Paga, paga, ko ?! Nopietni, es tikai vakar ierados, beidz jokoties !

Tagad, šo rakstot, jūtos daudz labāk. Tik daudz kas jau ir noticis, tomēr viss vēl nav beidzies. Bet tā vien liekas, ka rīt pamodīšos un būs jāsēžas nolādētajā lidmašīnā, kas mani aizvedīs atpakaļ uz manu dzīvi, no kuras es pašlaik esmu ļoti tālu. Piedodiet, es zinu, ka man būtu vairāk jārunā par projektu un visu paveikto. Man būtu vairāk jākoncentrējas, bet es gribu rakstīt par to, kā es izdzīvoju šo pieredzi un kā es pat šo visu jūtos. Varbūt tā ir zīme, ka man būtu  jāsāk rakstīt dienasgrāmata. Es vēlos tevi uzaicināt savā redzējumā.

Kaut kādā veidā es te iederos. Man bija ļoti labs iemesls atgriezties mājās mēneša sākumā, bet es te paliku. Iespējams, tas bija visegoistiskākais lēmums, kādu jebkad esmu pieņēmusi. Nedēļa pirms Boltik Baik darbnīcu nedēļas bija patiešām smaga. Man liekas, mēs visi bijām pārguruši. Darboties komandā ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem tu dzīvo, ne vienmēr ir viegls uzdevums. Mēs esam tik dažādi, ka neatkarīgi no tavas gaumes, tu vari atrast vismaz vienu no mums, kas tev patiks. Un tomēr mēs pamanāmies (joprojām nezinu, kā) saprasties un darboties kopā.

Un tad pienāk tik ļoti gaidītā galvenā Boltik Baik nedēļa. Beidzot! Darbnīca atdzīvojas. Visapkārt cilvēki – strādā, atpūšas, smejas. Tagad es redzu jēgu. Šīs nedēļas laikā es iemācījos patiešām daudz – kā no nekā uzbūvēt virtuvi un kā pagatavot ēst lielam cilvēku skaitam. Patiesībā man šī nedēļa bija vairāk saistīta ar ēst gatavošanu, tīrīšanu un ballēšanos, nevis ar ričukiem.

Nedēļas kulminācija pavisam noteikti bija parāde. Tik daudz seju, tik daudz ērmriteņu, tik daudz smaidu. Tā vien likās, ka kāds ir piespraudis manai sejai smaidu, ko es pamanīju tikai atpakaļceļā uz darbnīcu, kad atklāju, cik ļoti man no smaidīšanas sāp vaigi. Un tad…buuuuum uz emocionāli zemāko punktu. Gluži kā spoks es skatījos apkārt pasaulē, kas ir tik atšķirīga no manējās. Visas šīs emocijas, visa intensīvā un pilnā nedēļa, viss pēkšņi sagriezās kopā. Fakts, ka es patiešām ilgojos pēc saviem ļaudīm, un tajā pašā laikā – es patiešām mīlu būt šeit. Es biju tāds laimes un skumju sajaukums, un man vajadzēja to visu saprast; visas šīs izjūtas un emocijas. Vajadzēja saprast, ko tas viss man nozīmē. Tādēļ es devos mājās, savācos un atgriezos pēdējā vakara ballītē. Negrasījos taču to palaist garām un man vajadzēja tikt vaļā no noguruma.

Te nu mēs esam, pēdējā darba nedēļa. Mums jāatceras, ka Boltik Baik projekts nebeidzas ar ērmriteņu darbnīcu nedēļu, un tas patiešām nav viegli. Bet es tik un tā jūtu beigu tuvumu. Un atkal – laimes un skumju sajaukums.

Visu brīnišķīgo atmiņu dēļ.

Anisa

MP: Mācies Pats

Šsssss, kkrrkkk, iiiii, tur, te, paņem, nomet, iztīri, tīrs, netīrs, fffffffff, pššš.

Tās ir vienmēr mainīgās darbnīcas pagrabiņa skaņas. Darbnīca mainās dabiski, tās iekāres un vēlmes sēž katrā sienā, stūrī un instrumentā. Pagrabiņš ir tāds kustīgs organisms. Lietas parādās un pazūd, sakārtojas un sajaucas, mēbeles nāk un iet. Ko tu uzskati par atkritumu, patiesībā ir kaut kas noderīgs; un kas tev liekas noderīgs, var izrādīties nederīgs.

            (Es šo tekstu rakstu četras dienas pirms Boltik Baik darbnīcu nedēļas, un, kopš es sāku rakstīt, te tika izkrāmēti divi pilni busiņi.)

            Un visa šī kustīgā, haotiskā visuma vidū mums it kā ir jāplāno, jāveido un jāremontē šī vieta. Pārsteidzoši, bet lietas attīstās, viss lēnām sāk iegūt formu.

Sākumā man bija grūti pielāgoties. Reizēm ir grūti atrast motivāciju darīt pat to, ko es gribu. Un te nu es biju, spiests darīt kaut ko, par ko man nebija ne jausmas. Es jutos kaut kā pazudis. Ja man netika dots konkrēts uzdevums, manas smadzenes vienkārši izslēdzās un es sastingu, kamēr laiks ritēja uz priekšu. Un laiks rit ātri, lidojot un dziedot, kā kaija pāri Baltijas jūrai.

Vienā no pirmajām nedēļām es devos uz pagrabiņu strādāt. Pēc četru stundu darbošanās es jutos pagalam piekusis, demotivēts, gluži kā bez smadzenēm. Es nezināju, kur sākt, ko es te daru vai kāpēc es to daru. Es paņēmu pauzīti, apsēdos ārpusē un iedarbināju to mazo smadzeņu gabaliņu, kas man bija atlicis, lai padomātu par manu pamiruma stāvokli.

Un pēkšņi es sapratu. Epifānija! Kaut kas pilnīgi netverams kļuva skaidri saprotams. Es sāku iztēloties pagrabiņu galvenās Boltik Baik nedēļas laikā, pilnu ar cilvēkiem un dzīvīgumu. Es ieraudzīju lielāku bildi – es sapratu, ka motivācija, kas man it kā trūka, patiesībā visu laiku bija manī iekšā. No vienas puses man ir jādomā par mērķi, par rezultātu. Man jābeidz domāt: „Nolādēts, man jādara X,” un tā vietā jāsāk domāt: „Es patiešām gribu Y, tādēļ man jāizdara X.” Bet no otras puses mērķis, motivācija ir (galvenokārt) arī process. Darīšana, kļūdīšanās un mācīšanās.

Jā, varbūt tas liekas pašsaprotami. Bet jušana un darīšana nav viens un tas pats. Un es nemelošu. Es joprojām neesmu vienmēr-gatavs-darīt cilvēks. Bet tagad es esmu atradis motivāciju, tagad es labāk zinu jautājumus, kas man jājautā pašam sev un es varu vienkārši sākt strādāt bez nevajadzīgas domāšanas. Ceru, ka šo mācību es varēšu paņemt arī uz mājām.

Žuau

LIY: Learn It Yourself

Shggg, crck, iii, there, here, take, drop, clean, dirty, phhh, pshhh.

These are the sounds of the ever-changing workshop. The workshop moves organically, by its own cravings and wishes lingering in every wall, corner and tool. The workshop is a permutable organism. Things appear and disappear, organize and disorganize, furniture comes and goes. What you see as a trash actually is useful, and what seems useful might not be at all.

(I am writing this four days before Boltik Baik workshop week and since I started writing two vans full of stuff were unloaded here.)

And in the middle of this moving chaotic universe we’re supposed to have a design, a plan, and to renovate the place. Surprisingly things are advancing, starting to have a shape.

At first it was difficult for me to adapt. It’s sometimes hard to find a motivation to do what I want. And here I was, needed to do something I had not a clue about. I felt somewhat lost. If I didn’t have an explicit task my brain would just shut off and I froze while the time was passing. And time passes fast, flying and singing, like a seagull over the Baltic Sea.

One of the first weeks I went to the workshop to begin the work. After 4 hours of work I was feeling exhausted, demotivated, brainless. I didn’t know where to start, what I was doing or why I was doing it. I took a break, sat outside and used the little brain I had left to think about my dead status.

And suddenly it struck. I had an epiphany. Something incomprehensible became clearly obvious.

I started imagining the workshop during the main Boltik Baik week, filled with people and life. I saw the big picture. I understood that the motivation I was lacking many times was actually always in me. On the one hand I have to think about the goal, the result. I need to stop thinking: “Damn, I have to do X,” and to start thinking: “I really want Y, so I have to do X.” And on the other hand, the goal, the motivation is also (and sometimes mainly) the process. The doing, failing and learning.

Yeah, maybe it seems obvious. But feeling it and doing it  - it’s not the same thing. And I’m not going to lie. I’m still not the most active-ready-to-work person. But now I found the motivation, now I know better the questions I need to ask myself and I can just start doing things without overthinking.

I hope I will bring this feeling home.  

Joao

Ko pie vella viņa te dara?

Labi, te nu būs mans pirmais raksts. Man nepatīk rakstīt. Patiesībā tas ir tādēļ, ka es esmu rakstījusi tikai skolas laikos. Tādēļ brīdinu – neesmu rakstniece! Bet esmu droša, ka tā būs diezgan jautra padarīšana. Sveiki, es esmu Anisa un, kā jūs iespējams zināt, es esmu no Francijas.

Mēs šeit esam jau trīs nedēļas; mēs dzīvojam lielā mājā kopā ar vairāk kā vēl 4 cilvēkiem. Labi, ļaujiet jūs iepazīstināt ar visu stāstu. Man ir 21 gads, es tikko pabeidzu savas studijas, es nekad tik ilgi neesmu bijusi prom no mājām viena pati, nekad neesmu dzīvojusi kopā ar cilvēkiem, kas nav mani radinieki, es nekad īsti neesmu izbaudījusi piedzīvojumu garšu un esmu pieradusi būt savā komforta zonā, savā burbulī. (Ai, viņa taču ir tikai maza meitene.)

Liepājas pludmale

Iespējams, jums taisnība. Es īsti nezinu, ko atbildēt, kad cilvēki man jautā, kādēļ es pieteicos šim projektam. Iespējams, man vienkārši vajadzēja pabūt prom, pirms es vispār domāju par tālākiem dzīves lēmumiem. Pavisam noteikti man vajadzēja laiku, lai apdomātu arī dažus personiskus jautājumus.      Mani mērķi ir uzlabot manas sociālās zināšanas, manu pacietības līmeni un atrast idejas nākotnes plāniem. Es vēlos arī iepazīt citu valsti un kultūru, satikt jaunus cilvēkus un iepazīt arī pati sevi.

            Kāpēc Latvija? Varbūt tādēļ, ka es ne nieka nezinu par šo valsti vai kultūru. Tagad, kad es esmu šeit, man nav ne jausmas, kādēļ tā ir tik nezināma. Salīdzinot ar vietu, no kurienes es nāku, te ir tik... mierīgi, klusi, nav nekādas steigas. Cilvēki atrod laiku, lai nodarbotos ar to, kas viņiem tiešām patīk. Man liekas, ja kāds jūtas slikti, viņam uz pāris dienām būtu jāatbrauc uz Latviju.

Diemžēl man nav īsti daudz, ko pastāstīt par šīm pēdējām dienām. Lielāko daļu laika es vienkārši slimoju. Jā, mans ķermenis joprojām nav apradis ar valsti. Bet pavasaris patiešām nāk, tādēļ... Līdz šim man ir bijusi iespēja aizbraukt uz Kuldīgu pirmajā nedēļas nogalē.

Kūrava, Kuldīga

Viss, ko es varu teikt – ātri vien tu jūties kā mājās, pavadot laiku ar draugiem, kurus, šķiet, tu pazīsti jau gadiem ilgi. Tā ir dīvaina sajūta. Šīs trīs nedēļas pagāja tik ātri, lai arī man liekas, ka esmu te jau mēnešiem ilgi. Es vairāk esmu novērotāja nevis runātāja vai aktīva dalībniece, bet es joprojām pierodu pie visa un visiem. Labi, nemelošu jums, man joprojām pietrūkst mājas, ļaužu pūļi, ātrā dzīve, mani cilvēki. Bet es tiku tam „sagatavota”, un, iespējams, tas ir tas, ko man patiesībā vajadzēja – lai man pietrūktu mana dzīve. Bet mani pārsteidz, cik ātri es pieradu pie šīs jaunās dzīves. Bezmaz vai katru dienu es sastopos ar jauniem dzīves uzskatiem, jauniem domāšanas veidiem. Es jūtos, it kā es būtu tik tālu no visiem, un tad es apjēdzu, cik daudz man vēl jāmācās par citiem un pašai par sevi.

Labi, tagad pietiks. Turpinājums sekos.

            Anisa

What the hell is she doing here?

Ok, here's my first article. I don't like to write, actually that's only because the only moments I wrote in my life was for school. So be aware, I'm not a writer! But I'm sure I'm gonna enjoy this... Hi, I'm Anissa and as you may know I'm from France.

We're here for three weeks now; we live in a big house with 4 and more people. Ok, I will put you in the context. I'm 21, I just finished my studies, never been away from home for so long and all alone, never had to live with anyone else than my relatives, never really enjoyed adventure and used to have my comfort, my own bubble if you prefer. (Uuh she's just a little girl).

Liepaja beach

Maybe you're right. I don't really know how to answer when people ask me the reason I committed myself in this project. Maybe I just needed this time off in my life before even thinking about settling down, I definitely also needed a time off for my personal issues. My aims here are to improve my social competences, my patience and give me some ideas for my future plans.  I want to get to know another country and culture, meet new people and above all get to know myself better.

Why Latvia? Maybe because I don't know a damn THING about the country or its culture. Now I'm here, I have no idea why it's so unknown. Compared to where I'm from, it's so… peaceful, quiet, nothing goes fast. People make time to do what they want to do. I mean, anyone who has a breakdown should come by for a few days.

Kurava, Kuldiga

I'm sad to tell you I have nothing much to tell about these lasts days. Been sick most of them, yep, my body is still not a friend with the country. But spring is coming so... So far, I had the chance to go to Kuldiga for our first weekend here. All I can say is that you very quickly feel like you're at home, hanging out with friends you seem to know for years. That's a weird feeling. These last 3 weeks ran so fast, although, it seems like I'm here for months now. I'm more an observer than a talker or an actor, but still I'm getting used to everything and everyone. Ok, I'm not going to lie to you; I miss home, the crowd, the fast life, my people. But I was "prepared" for that and maybe that's what I needed – to miss my life. But I'm surprised to get used to this life sooo fast. I'm meeting, like every day, new visions of life, new mind-sets. I'm feeling like I'm so far from everyone and I realize I have so much to learn about others and myself!

Ok that's it for now. To be continued.

Anissa

Štrunts par Hobitu, šis ir mans Negaidītais Ceļojums

Dimzēnu saimniecība Ūziņos, Zaļenieku pagastā

Nekad nebiju domājis kļūt par brīvprātīgo. Es vispār nepiekritu brīvprātīgā darba idejai. Man likās, ka parasti tas ir balta bagātnieku bērneļa slapjais sapnis kaut kur palīdzēt nabaga bērniņiem un tad atgriezties savā valstī, un galu galā nekas nav mainījies. Bet vienu dienu kāds draugs man internetā parādīja Boltik Baik projektu, un es uzreiz sapratu, ka man tur jāpiedalās. Pamatā projekts ir manu divu mīļāko lietu apvienojums: filmēšana un velosipēdi. Tā bija iespēja pirmo reizi dzīvot ārzemēs un izkļūt no Lisabonas rutīnas. Kas gan varētu noiet greizi? Un pat slikta pieredze man nekaitētu, es nodomāju.

Kad apstiprināja manu dalību projektā, es vēl īsti neko nezināju. Es dodos uz Latviju, uz ziemeļiem, uz piejūras pilsētu Liepāju, kur darbošos ar velosipēdiem un filmēšanu, es visiem stāstīju. Kur Latvija atrodas kartē, es noskaidroju divas dienas pirms došanās uz iepriekš plānošanas vizīti. Tāds es arī devos uz lidmašīnu – zinot, ka visu laiku palikšu tajā pilsētā un, ja kaut kur ceļošu, tad viens pats. Neko citu negaidīju, un man nebija arī konkrēta mērķa. Es vienkārši devos.

Dimzēnu pirtiņa

Un divas nedēļas vēlāk sapratu, ka esmu kļūdījies. Jā, tas ir projekts par velosipēdiem un filmēšanu, bet tajā pašā laikā tas ir arī daudz vairāk! Tas ir kārtīgs remonts darbnīcā, kur var kārtīgi nosmērēt rokas. Tas ir Latvijas, tradīciju un dažādu rituālu iepazīšana. Piemēram, pēdējo divu nedēļu laikā es esmu redzējis, kā vimbas lec augšup platākajā Eiropas ūdenskritumā, es redzēju pēkšņu sniegu, kad neticama sieviete sāk dziedāt Lieldienu putnu saukšanas dziesmu, es visus savus dvēseles melnumus aizsūtīju prom pa upi, un tā vien liekas, ka tas patiešām darbojas! Un es esmu ezotēriskām parādībām neticošs skeptiķis.

Vēl es pirmo reizi mūžā gāju pirtī, vairāk nekā 100 gadu vecā koka mājiņā. Pēc pirts es lecu ledainā upē. Spēcīgi! Pirts ir homoerotiska mazohistu terapija 90 º, kas tevi iztīra no iekšpuses, no ārpuses un arī smadzenes – vai dvēseli, ja tev tā labāk patīk. Patiešām! Es nekad nevarēju iedomāties, ka tas varētu būt tik lieliski. Es vienkārši kliedzu no baudas.

Svētes upe 

Un lēkšana upē? Spēcīgas zāles. Sākumā ir šoks. Tam seko atmošanās, piedzimšana no jauna. Kad es izkāpu no ūdens, kādu laiciņu jutos nedaudz noreibis, pēc tam sāka mosties dažādas spēcīgas emocijas. Es jutos ļoti koncentrējies, enerģijas un sajūsmas pilns par visu apkārt esošo. Daba, koki, cilvēki man apkārt – viss ir tik skaists! Tad es atkal iegāju pirtī, sasildījos, nomazgājos un devos vakariņās. Es vienkārši jutos tīrs un atvieglots. Es nespēju noticēt, ka ir tik daudz cilvēku, kuri, gluži kā es pirms tam, nekad nav mēģinājuši un droši vien nekad arī nepamēģinās iet pirtī un lēkt ledainā upē. Jums visiem es varu teikt tikai vienu: man jūsu ir ļoti žēl! Es patiešām esmu viens veiksmīgs dienvidu draņķis!

Esmu tik priecīgs par to, ka tiešām atbraucu uz Latviju. Es tik ceru, ka man izdosies te atgriezties arī pēc projekta.

Žuau