Tuesday, April 21, 2015

Ko pie vella viņa te dara?


Labi, te nu būs mans pirmais raksts. Man nepatīk rakstīt. Patiesībā tas ir tādēļ, ka es esmu rakstījusi tikai skolas laikos. Tādēļ brīdinu – neesmu rakstniece! Bet esmu droša, ka tā būs diezgan jautra padarīšana. Sveiki, es esmu Anisa un, kā jūs iespējams zināt, es esmu no Francijas.
Mēs šeit esam jau trīs nedēļas; mēs dzīvojam lielā mājā kopā ar vairāk kā vēl 4 cilvēkiem. Labi, ļaujiet jūs iepazīstināt ar visu stāstu. Man ir 21 gads, es tikko pabeidzu savas studijas, es nekad tik ilgi neesmu bijusi prom no mājām viena pati, nekad neesmu dzīvojusi kopā ar cilvēkiem, kas nav mani radinieki, es nekad īsti neesmu izbaudījusi piedzīvojumu garšu un esmu pieradusi būt savā komforta zonā, savā burbulī. (Ai, viņa taču ir tikai maza meitene.)
Liepājas pludmale
Iespējams, jums taisnība. Es īsti nezinu, ko atbildēt, kad cilvēki man jautā, kādēļ es pieteicos šim projektam. Iespējams, man vienkārši vajadzēja pabūt prom, pirms es vispār domāju par tālākiem dzīves lēmumiem. Pavisam noteikti man vajadzēja laiku, lai apdomātu arī dažus personiskus jautājumus.      Mani mērķi ir uzlabot manas sociālās zināšanas, manu pacietības līmeni un atrast idejas nākotnes plāniem. Es vēlos arī iepazīt citu valsti un kultūru, satikt jaunus cilvēkus un iepazīt arī pati sevi.

            Kāpēc Latvija? Varbūt tādēļ, ka es ne nieka nezinu par šo valsti vai kultūru. Tagad, kad es esmu šeit, man nav ne jausmas, kādēļ tā ir tik nezināma. Salīdzinot ar vietu, no kurienes es nāku, te ir tik... mierīgi, klusi, nav nekādas steigas. Cilvēki atrod laiku, lai nodarbotos ar to, kas viņiem tiešām patīk. Man liekas, ja kāds jūtas slikti, viņam uz pāris dienām būtu jāatbrauc uz Latviju.
Diemžēl man nav īsti daudz, ko pastāstīt par šīm pēdējām dienām. Lielāko daļu laika es vienkārši slimoju. Jā, mans ķermenis joprojām nav apradis ar valsti. Bet pavasaris patiešām nāk, tādēļ... Līdz šim man ir bijusi iespēja aizbraukt uz Kuldīgu pirmajā nedēļas nogalē.
Kūrava, Kuldīga
Viss, ko es varu teikt – ātri vien tu jūties kā mājās, pavadot laiku ar draugiem, kurus, šķiet, tu pazīsti jau gadiem ilgi. Tā ir dīvaina sajūta. Šīs trīs nedēļas pagāja tik ātri, lai arī man liekas, ka esmu te jau mēnešiem ilgi. Es vairāk esmu novērotāja nevis runātāja vai aktīva dalībniece, bet es joprojām pierodu pie visa un visiem. Labi, nemelošu jums, man joprojām pietrūkst mājas, ļaužu pūļi, ātrā dzīve, mani cilvēki. Bet es tiku tam „sagatavota”, un, iespējams, tas ir tas, ko man patiesībā vajadzēja – lai man pietrūktu mana dzīve. Bet mani pārsteidz, cik ātri es pieradu pie šīs jaunās dzīves. Bezmaz vai katru dienu es sastopos ar jauniem dzīves uzskatiem, jauniem domāšanas veidiem. Es jūtos, it kā es būtu tik tālu no visiem, un tad es apjēdzu, cik daudz man vēl jāmācās par citiem un pašai par sevi.
Labi, tagad pietiks. Turpinājums sekos.

            Anisa

No comments:

Post a Comment