Friday, April 10, 2015

Es nevarēju iedomāties



Noslēpusies aiz mākoņiem, saule noriet Baltijas jūrā un Liepājā. Lidinās vientuļas kaijas. Perfekto horizonta līniju tālumā sarausta kuģi. Strīpainas debesis rozā un violetos toņos pār mani. Sudraba smiltis. Aliņš un cigarete. Papīrs un tinte. Mazais, zaļais divritenis. Sajūta vienkārši lieliska. Es pat vēl neesmu attaisījusi savu alus pudeli, bet jau jūtos laimīgi iereibusi.
Man līdzi ir mūzika, bet šoreiz es to atstāju kabatā. Šo tūkstoš viļņu simfonija skan daudz foršāk.


Lieldienas ir pagājušas, mēs šeit esam tikai nedēļu, bet liekas, ka pavisam noteikti ilgāk. Viltīgais pavasaris, tā vien liekas, jautrojas, liekot mums uz viņu gaidīt. Es neiebilstu. Kamēr vien saule krāsos debesis tā kā tagad, es neiebilstu. Mana svētlaime ir tik liela, ka esmu pat aizmirsusi par saviem nosalušajiem pirkstiem.
Hmm, šis bija paredzēts blogam. Parasti es dodu priekšroku attēliem un bildēm vai video sevis izpausmei. Man pārāk nepadodas dalīties vārdos un tamlīdzīgi, bet es mēģināšu. Šovakar man nav līdzi nekādas tehnoloģijas, ar ko es varētu šo visu iemūžināt. Ir tikai manas acis un mana labā roka. Mēģināšu šo visu pārtulkot vārdos un pārvērst to .doc failā. Cerams, izdosies.
Tātad... Man bieži jautāja par manām gaidām, bet man jāatzīstas, ka man gaidas ne pārāk patīk, un vispār esmu te ieradusies kaila un tukša. Jauktas secības bezgaidu stāvoklis: IESLĒGTS.
Es negaidīju šeit sastapt tik mežonīgu dabu. Viss šis maģiskais un spēcīgais skaistums! Es negaidīju tik spoži zvaigžņotas debesis. Labākās, kādas es jebkad esmu redzējusi! Es nevarēju iedomāties, ka es, braucot ar riteni, kādreiz tā izbaudīšu aukstu lietu. Es nevarēju iedomāties, ka kādreiz jutīšos tik laimīga, kamēr manu seju kapā ledains vējš. Brauc pret vēju un tad pat uzvari to! Es nevarēju iedomāties, ka jau no paša sākuma jutīšos kā mājās vietā, kas ir tik atšķirīga tā, ko es agrāk saucu par „mājām”. Bļāviens, es dzīvoju Sicīlijā un, pat ja es neesmu tur dzimusi, tā ir pirmā vieta, kur es jutos kā „mājās”. Es mīlu jebkāda veida dienvidus. Tādēļ pasakiet man, kur ir loģika? Es nekad neesmu bijusi tik tālu ziemeļos! Es nevarēju iedomāties, ka es jutīšos, ka patiešām dzīvoju pie jūras. Un Itālijā es taču dzīvoju uz salas! Mana pilsēta ir uz jūras, bet es to pat nevaru redzēt! Nekad negaidīju, ka priekšroku došu Baltijas, nevis Vidusjūrai. Nekad. Bet te nu es esmu.
Es negaidīju, ka jutīšos tik labi un viegli bez biļetes atpakaļceļam, jo zinu, ka šī pieredze sniegsies ārpus Boltik Baik projekta. Pirmo reizi man apkārt ir cilvēki, kas nevar sākt dienu bez rīta izbrauciena ar savu ričuku. Autovadītāja apliecības neesamība man vairs nav problēma, kā tas ir Itālijā.


            Šis ir tikai sākums, un es zinu, ka daudzi mani uzskati un izjūtas mainīsies, bet pavisam noteikti esmu gatava to pieņemt. Pēdējos gados es daudz laika un enerģijas ieguldīju būvējot kaut ko, ko parasti dēvē par „karjeru”, bet vismaz reizi gadā es salūzu un aizbēgu, bet vēlāk atgriezos tajās pašās sliedēs. Galu galā es patiesībā neko nebūvēju, tāpat es arī neceļoju un neeksperimentēju ar dzīvi, kā vēlējos. Malacis, Džūlija! Bet ar pāris dienām Latvijā pietiek, lai paskatītos uz savu dzīvi no malas tā pavisam nopietni, un atvērtu milzīgas durvis, kas ved uz citiem ceļiem. Vai tu maz vari iedomāties, cik daudz smadzeņu darba tu ietaupi, kad nav jāuztraucas par to, lai nenokaitinātu mājas saimnieku, kurš grib tavu naudu; par izvairīšanos no rēķiniem, kas uz plauktiņa krāj putekļus; par tukšā, raudošā ledusskapja piepildīšanu; par kaitinošo sajūtu, kad, no rīta pamostoties, saproti, ka tu strādā pie kāda cita idejas, kas tev nemaz nepatīk. Ja godīgi, ir tik brīnišķīga sajūta sevi izveidot no jauna, dodot vietu dziļākajiem sapņiem, iedvesmai un radošumam pāri jebkāda veida pārliecībām. Vienkārši sadauzi tās tūkstoš mazos gabaliņos un ļauj, lai Baltijas vējš tās aiznes prom. Aizmirsti tās! Man tikko prātā ienāca Kastaņedas vārdi: „Izdzēs savu pagātni!”, aizmirsti, kas tu biji līdz šim... tu esi no jauna dzimis bērns. Neuztraucies. Nebaidies. Neļauj savai dvēselei būt iesprūdušai laikā un vietā. Es tikai gribu braukt ar savu ričuku it kā es būtu kaija – nekādu robežu, mani vada tikai horizonts.
            Labi, aizgāju romantismā. Zinu. Piedodiet. Vainojiet saulrietu. Debesis tagad deg, un tas rozā un tas violetais pārvēršas psihodēliskos toņos. Jūra izskatās patiešām burvīga un hipnotizējoša. Viens vienīgs mirklis un... parādās pirmā zvaigzne. Kļūst tumšs, pudele ir tukša. Sauc izsalkums. Jāiekur krāsnis.

Un vēl kāda lieta. Pati svarīgākā un droši vien arī pati triviālākā un banālākā, bet vispatiesākā: paldies Stasam, Agatai, Lindai, Annai, Asnātei un visiem pārējiem, kas palīdzēja šim mirklim kļūt par manu realitāti!




Džūlija

No comments:

Post a Comment