Smells like the end

Almost the end, almost two months spent here. Wait, wait ; what ?! Come on, I just arrived yesterday, stop kidding me !

Feeling so much better now while I'm writing this. So much happened, but still, we're not done yet but it's like I'm gonna wake up tomorrow and I will have to take this damn plane which gets me right back to my life.

I'm so far away from this right now. I'm sorry I know I should talk more about the project and everything that has be done. I should be more focused on this but I just feel like writing about how I live this experience and how I feel about it. This might be a sign that I should write my own diary. I just wanna take you through my vision.

Somehow, I fit here. I had a really good reason to go back at the beginning of the month but I didn't. That might be the most selfish decision I have ever made.

The week before the Boltik Baik week was very hard. I think everyone of us was very tired. To work as a team when you also live with the same people is not always easy. We are so different in so many ways, whatever your tastes are, you can find at least one of us to like ; and somehow (still don't know how) we got along.

And then this so expected Boltik Baik week happened. Finally. The workshop came to life. People around, working, hanging, laughing. Now, I see the point. I learnt a lot during this week, like building a kitchen from scratch or cooking for a lot of people. Actually my week was more about cooking, cleaning and partying than bikes.

The very high light of this week was definetely the parade. So many faces, so many freak bikes, so many smiles. It's like someone stuck a smile on my face all along, and I just noticed it when we went back to the workshop and I realized that my cheeks were hurting from smiling. And then.. vvouuuhh at my lowest. Just looking around me as a ghost and wondering what I'm doing here in a world that's so different from mine. All these emotions, all this very intense and full week, everything just came rushing back at the same time. The fact that I really miss my people and, at the same time, that I really love being here. I was a mixture of very happy and very sad and I had to figure it all out ; all these feelings and emotions. Try to understand them and to know what they mean. So I went home, pulled myself together and came back for the last night. Anyway, I didn't want to miss it and I needed it to get all the tiredness out.

So here we are, last week of working. We have to keep in mind that it's not because the Boltik Baik week is over that the project is, and it's kind of difficult. But still, I'm starting to feel the end of all of this. So once again, a mixture of sadness and happiness.

For all these amazing memories I made.

Anissa

Saožu beigas

Gandrīz jau beigas, šeit pavadīti gandrīz divi mēneši. Paga, paga, ko ?! Nopietni, es tikai vakar ierados, beidz jokoties !

Tagad, šo rakstot, jūtos daudz labāk. Tik daudz kas jau ir noticis, tomēr viss vēl nav beidzies. Bet tā vien liekas, ka rīt pamodīšos un būs jāsēžas nolādētajā lidmašīnā, kas mani aizvedīs atpakaļ uz manu dzīvi, no kuras es pašlaik esmu ļoti tālu. Piedodiet, es zinu, ka man būtu vairāk jārunā par projektu un visu paveikto. Man būtu vairāk jākoncentrējas, bet es gribu rakstīt par to, kā es izdzīvoju šo pieredzi un kā es pat šo visu jūtos. Varbūt tā ir zīme, ka man būtu  jāsāk rakstīt dienasgrāmata. Es vēlos tevi uzaicināt savā redzējumā.

Kaut kādā veidā es te iederos. Man bija ļoti labs iemesls atgriezties mājās mēneša sākumā, bet es te paliku. Iespējams, tas bija visegoistiskākais lēmums, kādu jebkad esmu pieņēmusi. Nedēļa pirms Boltik Baik darbnīcu nedēļas bija patiešām smaga. Man liekas, mēs visi bijām pārguruši. Darboties komandā ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem tu dzīvo, ne vienmēr ir viegls uzdevums. Mēs esam tik dažādi, ka neatkarīgi no tavas gaumes, tu vari atrast vismaz vienu no mums, kas tev patiks. Un tomēr mēs pamanāmies (joprojām nezinu, kā) saprasties un darboties kopā.

Un tad pienāk tik ļoti gaidītā galvenā Boltik Baik nedēļa. Beidzot! Darbnīca atdzīvojas. Visapkārt cilvēki – strādā, atpūšas, smejas. Tagad es redzu jēgu. Šīs nedēļas laikā es iemācījos patiešām daudz – kā no nekā uzbūvēt virtuvi un kā pagatavot ēst lielam cilvēku skaitam. Patiesībā man šī nedēļa bija vairāk saistīta ar ēst gatavošanu, tīrīšanu un ballēšanos, nevis ar ričukiem.

Nedēļas kulminācija pavisam noteikti bija parāde. Tik daudz seju, tik daudz ērmriteņu, tik daudz smaidu. Tā vien likās, ka kāds ir piespraudis manai sejai smaidu, ko es pamanīju tikai atpakaļceļā uz darbnīcu, kad atklāju, cik ļoti man no smaidīšanas sāp vaigi. Un tad…buuuuum uz emocionāli zemāko punktu. Gluži kā spoks es skatījos apkārt pasaulē, kas ir tik atšķirīga no manējās. Visas šīs emocijas, visa intensīvā un pilnā nedēļa, viss pēkšņi sagriezās kopā. Fakts, ka es patiešām ilgojos pēc saviem ļaudīm, un tajā pašā laikā – es patiešām mīlu būt šeit. Es biju tāds laimes un skumju sajaukums, un man vajadzēja to visu saprast; visas šīs izjūtas un emocijas. Vajadzēja saprast, ko tas viss man nozīmē. Tādēļ es devos mājās, savācos un atgriezos pēdējā vakara ballītē. Negrasījos taču to palaist garām un man vajadzēja tikt vaļā no noguruma.

Te nu mēs esam, pēdējā darba nedēļa. Mums jāatceras, ka Boltik Baik projekts nebeidzas ar ērmriteņu darbnīcu nedēļu, un tas patiešām nav viegli. Bet es tik un tā jūtu beigu tuvumu. Un atkal – laimes un skumju sajaukums.

Visu brīnišķīgo atmiņu dēļ.

Anisa

MP: Mācies Pats

Šsssss, kkrrkkk, iiiii, tur, te, paņem, nomet, iztīri, tīrs, netīrs, fffffffff, pššš.

Tās ir vienmēr mainīgās darbnīcas pagrabiņa skaņas. Darbnīca mainās dabiski, tās iekāres un vēlmes sēž katrā sienā, stūrī un instrumentā. Pagrabiņš ir tāds kustīgs organisms. Lietas parādās un pazūd, sakārtojas un sajaucas, mēbeles nāk un iet. Ko tu uzskati par atkritumu, patiesībā ir kaut kas noderīgs; un kas tev liekas noderīgs, var izrādīties nederīgs.

            (Es šo tekstu rakstu četras dienas pirms Boltik Baik darbnīcu nedēļas, un, kopš es sāku rakstīt, te tika izkrāmēti divi pilni busiņi.)

            Un visa šī kustīgā, haotiskā visuma vidū mums it kā ir jāplāno, jāveido un jāremontē šī vieta. Pārsteidzoši, bet lietas attīstās, viss lēnām sāk iegūt formu.

Sākumā man bija grūti pielāgoties. Reizēm ir grūti atrast motivāciju darīt pat to, ko es gribu. Un te nu es biju, spiests darīt kaut ko, par ko man nebija ne jausmas. Es jutos kaut kā pazudis. Ja man netika dots konkrēts uzdevums, manas smadzenes vienkārši izslēdzās un es sastingu, kamēr laiks ritēja uz priekšu. Un laiks rit ātri, lidojot un dziedot, kā kaija pāri Baltijas jūrai.

Vienā no pirmajām nedēļām es devos uz pagrabiņu strādāt. Pēc četru stundu darbošanās es jutos pagalam piekusis, demotivēts, gluži kā bez smadzenēm. Es nezināju, kur sākt, ko es te daru vai kāpēc es to daru. Es paņēmu pauzīti, apsēdos ārpusē un iedarbināju to mazo smadzeņu gabaliņu, kas man bija atlicis, lai padomātu par manu pamiruma stāvokli.

Un pēkšņi es sapratu. Epifānija! Kaut kas pilnīgi netverams kļuva skaidri saprotams. Es sāku iztēloties pagrabiņu galvenās Boltik Baik nedēļas laikā, pilnu ar cilvēkiem un dzīvīgumu. Es ieraudzīju lielāku bildi – es sapratu, ka motivācija, kas man it kā trūka, patiesībā visu laiku bija manī iekšā. No vienas puses man ir jādomā par mērķi, par rezultātu. Man jābeidz domāt: „Nolādēts, man jādara X,” un tā vietā jāsāk domāt: „Es patiešām gribu Y, tādēļ man jāizdara X.” Bet no otras puses mērķis, motivācija ir (galvenokārt) arī process. Darīšana, kļūdīšanās un mācīšanās.

Jā, varbūt tas liekas pašsaprotami. Bet jušana un darīšana nav viens un tas pats. Un es nemelošu. Es joprojām neesmu vienmēr-gatavs-darīt cilvēks. Bet tagad es esmu atradis motivāciju, tagad es labāk zinu jautājumus, kas man jājautā pašam sev un es varu vienkārši sākt strādāt bez nevajadzīgas domāšanas. Ceru, ka šo mācību es varēšu paņemt arī uz mājām.

Žuau

LIY: Learn It Yourself

Shggg, crck, iii, there, here, take, drop, clean, dirty, phhh, pshhh.

These are the sounds of the ever-changing workshop. The workshop moves organically, by its own cravings and wishes lingering in every wall, corner and tool. The workshop is a permutable organism. Things appear and disappear, organize and disorganize, furniture comes and goes. What you see as a trash actually is useful, and what seems useful might not be at all.

(I am writing this four days before Boltik Baik workshop week and since I started writing two vans full of stuff were unloaded here.)

And in the middle of this moving chaotic universe we’re supposed to have a design, a plan, and to renovate the place. Surprisingly things are advancing, starting to have a shape.

At first it was difficult for me to adapt. It’s sometimes hard to find a motivation to do what I want. And here I was, needed to do something I had not a clue about. I felt somewhat lost. If I didn’t have an explicit task my brain would just shut off and I froze while the time was passing. And time passes fast, flying and singing, like a seagull over the Baltic Sea.

One of the first weeks I went to the workshop to begin the work. After 4 hours of work I was feeling exhausted, demotivated, brainless. I didn’t know where to start, what I was doing or why I was doing it. I took a break, sat outside and used the little brain I had left to think about my dead status.

And suddenly it struck. I had an epiphany. Something incomprehensible became clearly obvious.

I started imagining the workshop during the main Boltik Baik week, filled with people and life. I saw the big picture. I understood that the motivation I was lacking many times was actually always in me. On the one hand I have to think about the goal, the result. I need to stop thinking: “Damn, I have to do X,” and to start thinking: “I really want Y, so I have to do X.” And on the other hand, the goal, the motivation is also (and sometimes mainly) the process. The doing, failing and learning.

Yeah, maybe it seems obvious. But feeling it and doing it  - it’s not the same thing. And I’m not going to lie. I’m still not the most active-ready-to-work person. But now I found the motivation, now I know better the questions I need to ask myself and I can just start doing things without overthinking.

I hope I will bring this feeling home.  

Joao

Ko pie vella viņa te dara?

Labi, te nu būs mans pirmais raksts. Man nepatīk rakstīt. Patiesībā tas ir tādēļ, ka es esmu rakstījusi tikai skolas laikos. Tādēļ brīdinu – neesmu rakstniece! Bet esmu droša, ka tā būs diezgan jautra padarīšana. Sveiki, es esmu Anisa un, kā jūs iespējams zināt, es esmu no Francijas.

Mēs šeit esam jau trīs nedēļas; mēs dzīvojam lielā mājā kopā ar vairāk kā vēl 4 cilvēkiem. Labi, ļaujiet jūs iepazīstināt ar visu stāstu. Man ir 21 gads, es tikko pabeidzu savas studijas, es nekad tik ilgi neesmu bijusi prom no mājām viena pati, nekad neesmu dzīvojusi kopā ar cilvēkiem, kas nav mani radinieki, es nekad īsti neesmu izbaudījusi piedzīvojumu garšu un esmu pieradusi būt savā komforta zonā, savā burbulī. (Ai, viņa taču ir tikai maza meitene.)

Liepājas pludmale

Iespējams, jums taisnība. Es īsti nezinu, ko atbildēt, kad cilvēki man jautā, kādēļ es pieteicos šim projektam. Iespējams, man vienkārši vajadzēja pabūt prom, pirms es vispār domāju par tālākiem dzīves lēmumiem. Pavisam noteikti man vajadzēja laiku, lai apdomātu arī dažus personiskus jautājumus.      Mani mērķi ir uzlabot manas sociālās zināšanas, manu pacietības līmeni un atrast idejas nākotnes plāniem. Es vēlos arī iepazīt citu valsti un kultūru, satikt jaunus cilvēkus un iepazīt arī pati sevi.

            Kāpēc Latvija? Varbūt tādēļ, ka es ne nieka nezinu par šo valsti vai kultūru. Tagad, kad es esmu šeit, man nav ne jausmas, kādēļ tā ir tik nezināma. Salīdzinot ar vietu, no kurienes es nāku, te ir tik... mierīgi, klusi, nav nekādas steigas. Cilvēki atrod laiku, lai nodarbotos ar to, kas viņiem tiešām patīk. Man liekas, ja kāds jūtas slikti, viņam uz pāris dienām būtu jāatbrauc uz Latviju.

Diemžēl man nav īsti daudz, ko pastāstīt par šīm pēdējām dienām. Lielāko daļu laika es vienkārši slimoju. Jā, mans ķermenis joprojām nav apradis ar valsti. Bet pavasaris patiešām nāk, tādēļ... Līdz šim man ir bijusi iespēja aizbraukt uz Kuldīgu pirmajā nedēļas nogalē.

Kūrava, Kuldīga

Viss, ko es varu teikt – ātri vien tu jūties kā mājās, pavadot laiku ar draugiem, kurus, šķiet, tu pazīsti jau gadiem ilgi. Tā ir dīvaina sajūta. Šīs trīs nedēļas pagāja tik ātri, lai arī man liekas, ka esmu te jau mēnešiem ilgi. Es vairāk esmu novērotāja nevis runātāja vai aktīva dalībniece, bet es joprojām pierodu pie visa un visiem. Labi, nemelošu jums, man joprojām pietrūkst mājas, ļaužu pūļi, ātrā dzīve, mani cilvēki. Bet es tiku tam „sagatavota”, un, iespējams, tas ir tas, ko man patiesībā vajadzēja – lai man pietrūktu mana dzīve. Bet mani pārsteidz, cik ātri es pieradu pie šīs jaunās dzīves. Bezmaz vai katru dienu es sastopos ar jauniem dzīves uzskatiem, jauniem domāšanas veidiem. Es jūtos, it kā es būtu tik tālu no visiem, un tad es apjēdzu, cik daudz man vēl jāmācās par citiem un pašai par sevi.

Labi, tagad pietiks. Turpinājums sekos.

            Anisa

What the hell is she doing here?

Ok, here's my first article. I don't like to write, actually that's only because the only moments I wrote in my life was for school. So be aware, I'm not a writer! But I'm sure I'm gonna enjoy this... Hi, I'm Anissa and as you may know I'm from France.

We're here for three weeks now; we live in a big house with 4 and more people. Ok, I will put you in the context. I'm 21, I just finished my studies, never been away from home for so long and all alone, never had to live with anyone else than my relatives, never really enjoyed adventure and used to have my comfort, my own bubble if you prefer. (Uuh she's just a little girl).

Liepaja beach

Maybe you're right. I don't really know how to answer when people ask me the reason I committed myself in this project. Maybe I just needed this time off in my life before even thinking about settling down, I definitely also needed a time off for my personal issues. My aims here are to improve my social competences, my patience and give me some ideas for my future plans.  I want to get to know another country and culture, meet new people and above all get to know myself better.

Why Latvia? Maybe because I don't know a damn THING about the country or its culture. Now I'm here, I have no idea why it's so unknown. Compared to where I'm from, it's so… peaceful, quiet, nothing goes fast. People make time to do what they want to do. I mean, anyone who has a breakdown should come by for a few days.

Kurava, Kuldiga

I'm sad to tell you I have nothing much to tell about these lasts days. Been sick most of them, yep, my body is still not a friend with the country. But spring is coming so... So far, I had the chance to go to Kuldiga for our first weekend here. All I can say is that you very quickly feel like you're at home, hanging out with friends you seem to know for years. That's a weird feeling. These last 3 weeks ran so fast, although, it seems like I'm here for months now. I'm more an observer than a talker or an actor, but still I'm getting used to everything and everyone. Ok, I'm not going to lie to you; I miss home, the crowd, the fast life, my people. But I was "prepared" for that and maybe that's what I needed – to miss my life. But I'm surprised to get used to this life sooo fast. I'm meeting, like every day, new visions of life, new mind-sets. I'm feeling like I'm so far from everyone and I realize I have so much to learn about others and myself!

Ok that's it for now. To be continued.

Anissa

Štrunts par Hobitu, šis ir mans Negaidītais Ceļojums

Dimzēnu saimniecība Ūziņos, Zaļenieku pagastā

Nekad nebiju domājis kļūt par brīvprātīgo. Es vispār nepiekritu brīvprātīgā darba idejai. Man likās, ka parasti tas ir balta bagātnieku bērneļa slapjais sapnis kaut kur palīdzēt nabaga bērniņiem un tad atgriezties savā valstī, un galu galā nekas nav mainījies. Bet vienu dienu kāds draugs man internetā parādīja Boltik Baik projektu, un es uzreiz sapratu, ka man tur jāpiedalās. Pamatā projekts ir manu divu mīļāko lietu apvienojums: filmēšana un velosipēdi. Tā bija iespēja pirmo reizi dzīvot ārzemēs un izkļūt no Lisabonas rutīnas. Kas gan varētu noiet greizi? Un pat slikta pieredze man nekaitētu, es nodomāju.

Kad apstiprināja manu dalību projektā, es vēl īsti neko nezināju. Es dodos uz Latviju, uz ziemeļiem, uz piejūras pilsētu Liepāju, kur darbošos ar velosipēdiem un filmēšanu, es visiem stāstīju. Kur Latvija atrodas kartē, es noskaidroju divas dienas pirms došanās uz iepriekš plānošanas vizīti. Tāds es arī devos uz lidmašīnu – zinot, ka visu laiku palikšu tajā pilsētā un, ja kaut kur ceļošu, tad viens pats. Neko citu negaidīju, un man nebija arī konkrēta mērķa. Es vienkārši devos.

Dimzēnu pirtiņa

Un divas nedēļas vēlāk sapratu, ka esmu kļūdījies. Jā, tas ir projekts par velosipēdiem un filmēšanu, bet tajā pašā laikā tas ir arī daudz vairāk! Tas ir kārtīgs remonts darbnīcā, kur var kārtīgi nosmērēt rokas. Tas ir Latvijas, tradīciju un dažādu rituālu iepazīšana. Piemēram, pēdējo divu nedēļu laikā es esmu redzējis, kā vimbas lec augšup platākajā Eiropas ūdenskritumā, es redzēju pēkšņu sniegu, kad neticama sieviete sāk dziedāt Lieldienu putnu saukšanas dziesmu, es visus savus dvēseles melnumus aizsūtīju prom pa upi, un tā vien liekas, ka tas patiešām darbojas! Un es esmu ezotēriskām parādībām neticošs skeptiķis.

Vēl es pirmo reizi mūžā gāju pirtī, vairāk nekā 100 gadu vecā koka mājiņā. Pēc pirts es lecu ledainā upē. Spēcīgi! Pirts ir homoerotiska mazohistu terapija 90 º, kas tevi iztīra no iekšpuses, no ārpuses un arī smadzenes – vai dvēseli, ja tev tā labāk patīk. Patiešām! Es nekad nevarēju iedomāties, ka tas varētu būt tik lieliski. Es vienkārši kliedzu no baudas.

Svētes upe 

Un lēkšana upē? Spēcīgas zāles. Sākumā ir šoks. Tam seko atmošanās, piedzimšana no jauna. Kad es izkāpu no ūdens, kādu laiciņu jutos nedaudz noreibis, pēc tam sāka mosties dažādas spēcīgas emocijas. Es jutos ļoti koncentrējies, enerģijas un sajūsmas pilns par visu apkārt esošo. Daba, koki, cilvēki man apkārt – viss ir tik skaists! Tad es atkal iegāju pirtī, sasildījos, nomazgājos un devos vakariņās. Es vienkārši jutos tīrs un atvieglots. Es nespēju noticēt, ka ir tik daudz cilvēku, kuri, gluži kā es pirms tam, nekad nav mēģinājuši un droši vien nekad arī nepamēģinās iet pirtī un lēkt ledainā upē. Jums visiem es varu teikt tikai vienu: man jūsu ir ļoti žēl! Es patiešām esmu viens veiksmīgs dienvidu draņķis!

Esmu tik priecīgs par to, ka tiešām atbraucu uz Latviju. Es tik ceru, ka man izdosies te atgriezties arī pēc projekta.

Žuau

Screw the Hobit, this is my Unexpected Journey

Dimzeni farm

I never thought of becoming a volunteer. I didn’t even agree with the concept. Normally it is just a white rich kid’s wet dream of helping the poor little children and then comeback to their home country and everything’s the same. But one day a friend of mine sent me the link to the Boltik Baik project, and I immediately knew that I need to do it. At the base it’s the combination of two of my favourite things, video and bicycles; it’s an opportunity to live abroad for the first time, and to get out of Lisbon’s routine. What could be bad? And even the bad things will be great for me, I thought.

So when I knew I was accepted I didn’t know much. I’m going to Latvia, to the north, to a coast city called Liepaja, to work with bicycles and video, I kept saying to people around me. I only found out where Latvia was in the map two days before coming to advance planning visit. So here I went to the plane thinking I would stay in the city and probably travel by myself. I didn’t have expectations and I didn’t have a goal. I just went.

The sauna in Dimzeni

And two weeks later none of that it’s true. Yes, at the superficial this is a project about bikes and video, but it’s so much more than that. It’s about renovating a workshop from scratch and getting your hand dirty. It’s about getting to know Latvia and it’s customs and rituals. I mean, in the last two weeks I saw fish jumping Europe’s widest waterfall, I saw snow suddenly falling when an incredible woman starts to sing a bird calling Easter song, I sent all my bad soul stuff to the river and I think it’s actually working – and I’m a sceptical-not-fond-of-esoteric-stuff monster. And I went to sauna for the first time in my life in a more than 100 year’s old wooden building and jumped in a freezing river afterwards. It was so intense! Sauna is a 90º homoerotic masochist therapy that cleans you on the inside, on the outside and your brain – or soul if you prefer. Really! I never thought it could be so great. I was just screaming of pleasure.

Svete river

And jumping in the river? A powerful drug. When you jump you feel a shock followed by an awakening, a new birth. When I got out of the water I was dizzy for a while and then all the strong feelings started to kick in. I felt like I was super concentrated and full of energy with a wow-feeling about everything. The nature, the trees, the people with me… everything’s so beautiful! And then I went inside, warmed up again, had a bath, and went to have dinner, and I just felt sooo clean and relaxed. I can’t believe there are so many people – like I was before – who never tried, and probably never will, sauna and jumping in a freezing river.

To all of you my fellow friends I say: I feel sorry for you! I’m a lucky southern bastard.

I’m so glad I really came to Latvia. I just hope that I can come back also after the project.

João

Es nevarēju iedomāties

Noslēpusies aiz mākoņiem, saule noriet Baltijas jūrā un Liepājā. Lidinās vientuļas kaijas. Perfekto horizonta līniju tālumā sarausta kuģi. Strīpainas debesis rozā un violetos toņos pār mani. Sudraba smiltis. Aliņš un cigarete. Papīrs un tinte. Mazais, zaļais divritenis. Sajūta vienkārši lieliska. Es pat vēl neesmu attaisījusi savu alus pudeli, bet jau jūtos laimīgi iereibusi.

Man līdzi ir mūzika, bet šoreiz es to atstāju kabatā. Šo tūkstoš viļņu simfonija skan daudz foršāk.

Lieldienas ir pagājušas, mēs šeit esam tikai nedēļu, bet liekas, ka pavisam noteikti ilgāk. Viltīgais pavasaris, tā vien liekas, jautrojas, liekot mums uz viņu gaidīt. Es neiebilstu. Kamēr vien saule krāsos debesis tā kā tagad, es neiebilstu. Mana svētlaime ir tik liela, ka esmu pat aizmirsusi par saviem nosalušajiem pirkstiem.

Hmm, šis bija paredzēts blogam. Parasti es dodu priekšroku attēliem un bildēm vai video sevis izpausmei. Man pārāk nepadodas dalīties vārdos un tamlīdzīgi, bet es mēģināšu. Šovakar man nav līdzi nekādas tehnoloģijas, ar ko es varētu šo visu iemūžināt. Ir tikai manas acis un mana labā roka. Mēģināšu šo visu pārtulkot vārdos un pārvērst to .doc failā. Cerams, izdosies.

Tātad... Man bieži jautāja par manām gaidām, bet man jāatzīstas, ka man gaidas ne pārāk patīk, un vispār esmu te ieradusies kaila un tukša. Jauktas secības bezgaidu stāvoklis: IESLĒGTS.

Es negaidīju šeit sastapt tik mežonīgu dabu. Viss šis maģiskais un spēcīgais skaistums! Es negaidīju tik spoži zvaigžņotas debesis. Labākās, kādas es jebkad esmu redzējusi! Es nevarēju iedomāties, ka es, braucot ar riteni, kādreiz tā izbaudīšu aukstu lietu. Es nevarēju iedomāties, ka kādreiz jutīšos tik laimīga, kamēr manu seju kapā ledains vējš. Brauc pret vēju un tad pat uzvari to! Es nevarēju iedomāties, ka jau no paša sākuma jutīšos kā mājās vietā, kas ir tik atšķirīga tā, ko es agrāk saucu par „mājām”. Bļāviens, es dzīvoju Sicīlijā un, pat ja es neesmu tur dzimusi, tā ir pirmā vieta, kur es jutos kā „mājās”. Es mīlu jebkāda veida dienvidus. Tādēļ pasakiet man, kur ir loģika? Es nekad neesmu bijusi tik tālu ziemeļos! Es nevarēju iedomāties, ka es jutīšos, ka patiešām dzīvoju pie jūras. Un Itālijā es taču dzīvoju uz salas! Mana pilsēta ir uz jūras, bet es to pat nevaru redzēt! Nekad negaidīju, ka priekšroku došu Baltijas, nevis Vidusjūrai. Nekad. Bet te nu es esmu.

Es negaidīju, ka jutīšos tik labi un viegli bez biļetes atpakaļceļam, jo zinu, ka šī pieredze sniegsies ārpus Boltik Baik projekta. Pirmo reizi man apkārt ir cilvēki, kas nevar sākt dienu bez rīta izbrauciena ar savu ričuku. Autovadītāja apliecības neesamība man vairs nav problēma, kā tas ir Itālijā.

            Šis ir tikai sākums, un es zinu, ka daudzi mani uzskati un izjūtas mainīsies, bet pavisam noteikti esmu gatava to pieņemt. Pēdējos gados es daudz laika un enerģijas ieguldīju būvējot kaut ko, ko parasti dēvē par „karjeru”, bet vismaz reizi gadā es salūzu un aizbēgu, bet vēlāk atgriezos tajās pašās sliedēs. Galu galā es patiesībā neko nebūvēju, tāpat es arī neceļoju un neeksperimentēju ar dzīvi, kā vēlējos. Malacis, Džūlija! Bet ar pāris dienām Latvijā pietiek, lai paskatītos uz savu dzīvi no malas tā pavisam nopietni, un atvērtu milzīgas durvis, kas ved uz citiem ceļiem. Vai tu maz vari iedomāties, cik daudz smadzeņu darba tu ietaupi, kad nav jāuztraucas par to, lai nenokaitinātu mājas saimnieku, kurš grib tavu naudu; par izvairīšanos no rēķiniem, kas uz plauktiņa krāj putekļus; par tukšā, raudošā ledusskapja piepildīšanu; par kaitinošo sajūtu, kad, no rīta pamostoties, saproti, ka tu strādā pie kāda cita idejas, kas tev nemaz nepatīk. Ja godīgi, ir tik brīnišķīga sajūta sevi izveidot no jauna, dodot vietu dziļākajiem sapņiem, iedvesmai un radošumam pāri jebkāda veida pārliecībām. Vienkārši sadauzi tās tūkstoš mazos gabaliņos un ļauj, lai Baltijas vējš tās aiznes prom. Aizmirsti tās! Man tikko prātā ienāca Kastaņedas vārdi: „Izdzēs savu pagātni!”, aizmirsti, kas tu biji līdz šim... tu esi no jauna dzimis bērns. Neuztraucies. Nebaidies. Neļauj savai dvēselei būt iesprūdušai laikā un vietā. Es tikai gribu braukt ar savu ričuku it kā es būtu kaija – nekādu robežu, mani vada tikai horizonts.

            Labi, aizgāju romantismā. Zinu. Piedodiet. Vainojiet saulrietu. Debesis tagad deg, un tas rozā un tas violetais pārvēršas psihodēliskos toņos. Jūra izskatās patiešām burvīga un hipnotizējoša. Viens vienīgs mirklis un... parādās pirmā zvaigzne. Kļūst tumšs, pudele ir tukša. Sauc izsalkums. Jāiekur krāsnis.

Un vēl kāda lieta. Pati svarīgākā un droši vien arī pati triviālākā un banālākā, bet vispatiesākā: paldies Stasam, Agatai, Lindai, Annai, Asnātei un visiem pārējiem, kas palīdzēja šim mirklim kļūt par manu realitāti!

Džūlija

Shuffle surprising no-expectations mode: ON

Hidden by clouds the sun is setting down on the Baltic sea and Liepaja. Lonely seagulls flying. The perfect line of the horizon is broken by far away ships. A striped sky in pink and violet shades above me. Silver sand. Beer and cigarette. Paper and ink. The little green bike. It feels simply great. I haven’t even opened the beer yet that I feel already happily drunk.

I have my music but this time I leave it in the pocket. The symphony of these thousands waves sounds so much cooler.

Eastern is gone, it’s just a week we’re here but it feels definitely longer. A tricky spring seems to have fun making us wait. I don’t mind. Until the sun paints the sky as it’s doing now, I won’t mind. I feel blessed enough to forget about my frozen fingers.

Well, that’s supposed to be a blog. Ok, usually I do prefer images and pictures or videos to express myself and I’m really not good with sharing words and this kind of stuff but I’ll try. Tonight I don’t have any recording device with me but my eyes and my right hand. I’ll try to translate it into words and convert this into a .doc file. Hope it’s gonna be enough.

Sooo… I was often asked about my expectations here but once again I have to admit my limits and… hey folks, I don’t really like expectations and basically I came here naked and empty. So I’ll make a step out of them.

Shuffle surprising no-expectations mode: ON.

I didn’t expect to find such wildness here. All this magic and powerful beauty.

I didn’t expect such a starry bright sky. That’s the best I’ve ever seen.

I couldn’t expect to enjoy so much a cold rain during a bike ride.

I couldn’t expect to feel that happy to have my face beaten by a frozen wind. Ride against it and then even win it!

I couldn’t expect to feel at home since the beginning in a place so different from what I used to call “home”! Shit, I live in Sicily and even if I wasn’t born there, that’s the very first place I felt as “home”.  I do love any kind of “south”. So what’s the point in this? I’ve never been so North before.

I couldn’t expect that I will actually feel like living on the sea as I do now. And back in Italy I live on an island! My city is on the sea, but I can’t even see it! I definitely couldn’t expect to find myself preferring the Baltic to the Mediterranean. Never. But here I am.

I didn’t expect to feel so glad and light not to have a return ticket because I know that this experience will go further than joining Boltik Baik Project.

For the very first time I’m surrounded by people who cannot start the day without welcoming it jumping on their bike and bring it for a morning ride. Not to have a driving license is not anymore a problem as it is in my home country.

            It’s just the beginning and I know many things, thoughts and feelings will change but I’m definitely ready to accept them. For the last years of my life I used to invest time and energies in building up something that usually you can call “career”, but at least once a year I was breaking down and escaping from it but then returning back on my steps. So basically in the end I wasn’t building up anything and I wasn’t also travelling and experimenting as I wanted. Well done Giulia. But just few days here were enough to put everything in perspective, seriously, and open a huuuge window on other paths. Can you imagine how much brain-space you save if you don’t have to worry about stuff like: do not piss off your householder that wants your money; avoid the bills that are lying covered by dust on the shelf; fill the empty crying fridge; frustrate yourself waking up every morning working for someone else’s idea that you actually dislike. Honestly, it feels so amazing to have the chance to reinvent yourself, giving space to your deepest dreams, inspiration and creativity beyond any kind of certainties. Just crash them into thousand little broken pieces and let the Baltic wind blow them away. Forget them. Some Castaneda’s words came back into my mind now… “Erase your past”, forget what you were and used to be… you’re a new born child. Do not worry. Do not fear. Do not let your soul be stuck in time and space. I just wanna ride my bike as if I were a seagull. No borders, just the horizon leading me.

Ok, I fell into romanticism. I know. Forgive me. Blame the sunset. Sky now is burning and that pink and violet is turning into fluo-psychedelic shades. The seascape looks absolutely wonderful and hypnotizing. It’s just a moment and… the first star appears. It’s getting dark, the beer is finished. Hunger calls. Fire needs to be lighted.

Ah! One last thing. The most important and probably the most trivial and banal but true as hell: thanks to Stas, Agata, Linda, Anna, Asnate and whoever else made this moment possible for me.

Giulia

Brīvprātīgie ir klāt!

Jau nedēļu Liepājas ielās var sastapt jaunos Boltik Baik 2015 brīvprātīgos. Laipni lūgti iepazīties: šeit ir viņu pārdomas pirms ierašanās projektā.

Sveiki! Olá! Mani sauc João, bet jūs varat mani saukt par Queijo (Siers).

Es esmu no Lisabonas.

Kad es būšu Liepājā, jūs varat sagaidīt, ka es smaidīšu un mēģināšu jūs sasmīdināt (ne pārāk veiksmīgi). Bet jūs nekad mani neredzēsiet skumīgu.

Un, ja jūs mīļi pajautāsiet, es varu pagatavot ēst un pastāstīt kaut ko par savu valodu un valsti.

Es jums pat varu iemācīt to, cik mana valsts ir slikti pārvaldīta un kā taisīt foršus video.

Es patiešām gaidu došanos uz Latviju, bet man ir nedaudz bail, ka aukstuma dēļ es nevarēšu doties jūrā peldēties.

Pēc diviem mēnešiem Liepājā es pavisam noteikti pietiekamā līmenī sapratīšu latviešu valodu un jūsu tautastērpus, man būs daudz saudades (katrā valodā ir netulkojams vārds, kas apzīmē ilgas pēc kāda), un es būšu iemācījies daudz jaunu recepšu, ar kurām es varēšu dalīties savā darbā.

Drīz tiekamies un atceries, ka jums ar mani būs jārēķinās divus mēnešus! Abreijos („sveicieni un bučas”)!

Sveiki! Bonjour! Mani sauc Anissa, bet jūs varat mani saukt par Ani.

Es esmu no Nicas, kas atrodas Francijas dienvidos.

Kad es būšu Liepājā, jūs varat sagaidīt, ka es visu laiku visu pētīšu. Bet jūs nekad mani neredzēsiet sliktā garastāvoklī (cerams).

Un, ja jūs mīļi pajautāsiet, es varu jums kaut ko pagatavot.

Es jums pat varu iemācīt, kā runāt franciski.

Es patiešām gaidu došanos uz Latviju, bet man ir nedaudz bail dzīvot kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem un no laikapstākļiem.

Pēc diviem mēnešiem Liepājā es pavisam noteikti zināšu, cik tālu esmu spējīga iet.

Drīz tiekamies, jau nevaru sagaidīt!

Sveiki! CIAO! Mani sauc GIULIA, bet jūs varat mani saukt tā, kā labāk skan jūsu valodā. Droši pārkristiet mani! Es tikai priecāšos.

Es esmu no Itālijas. Esmu dzimusi ziemeļu daļā, bet mana sirds pieder dienvidiem. Dziļiem dienvidiem. Skaistai zemei, ko sauc par Sicīliju.

Kad es būšu Liepājā, jūs varat sagaidīt, ka es smiešos un daudz smaidīšu, organizēšu milzu ēdienreizes un taisīšu ēst, ēst, ēst, celšos agri, lai izbaudītu pirmo sauli, nopeldēšos Baltijas jūrā, manas rokas būs riktīgi melnas, es ņemšu jūs līdzi riteņbraucienos un prasīšu, lai tu skaļi (SKAĻI!) dziedi kopā ar mani, vākšu sēklas un tās sēšu, intervēšu tevi, fotografēšu un filmēšu, kamēr kamerai būs baterija, mācīšos, cik daudz vien varēšu un aizvedīšu uz Palermo labu pieredzi un būšu spējīga dalīties ar savām jaunajām prasmēm un zināšanām.

Bet jūs nekad neredzēsiet, ka es kaut ko izšķiestu. Vai arī pareizi spēlētu mūzikas instrumentu (bet variet būt droši, ka tajā drausmīgajā troksnī būs mīlestība).

Un, ja jūs mīļi pajautāsiet, es varu pagatavot autentiskus itāļu ēdienus, pieskatīt bērnus, uzrakstīt stāstu, palasīt priekšā grāmatu un, protams, salabot tavu divriteni (kad es pati to beidzot iemācīšos).

Es jums pat varu iemācīt, kā kļūt par burvi virtuvē! Kā pagatavot kaut ko no (gandrīz) nekā un kā, spēlējoties ar miltiem un ūdeni, pagatavot ko vien vēlies (un tad to apēst!).

Es patiešām gaidu došanos uz Latviju, bet man ir nedaudz bail atstāt savu ričuku vienu pašu Palermo!

Pēc diviem mēnešiem Liepājā es pavisam noteikti būšu spējīga salabot savu un citu velosipēdus. Es ceru, ka iemācīšos uzkonstruēt un uzbūvēt divriteni, lai, iespējams, atgrieztos ar to mājās. Es runāšu jaunā valodā (vai arī darīšu visu iespējamo, lai izskatītos, ka es patiešām runāju latviski).

Drīz tiekamies, un paldies Visumam par šo projektu!

Sveiki! Helló! Mani sauc Tamás, bet jūs varat mani saukt par Tomi.

Es esmu no Ungārijas.

Kad es būšu Liepājā, jūs varat sagaidīt, ka es būšu draudzīgs un uz mani var paļauties. Bet jūs nekad mani neredzēsiet slinku un neuzticamu.

Un, ja jūs mīļi pajautāsiet, es varu palīdzēt un arī atbildēt uz jūsu jautājumiem.

Es jums pat varu iemācīt ungāru valodu un ēdienus.

Es patiešām gaidu došanos uz Latviju, bet man ir nedaudz bail no tā, cik ļoti mēs atšķiramies.

Pēc diviem mēnešiem Liepājā es pavisam noteikti būšu iemācījies kaut ko par jūsu valodu un kultūru.

Drīz tiekamies, varēsim iepazīties!