Smells like the end

Almost the end, almost two months spent here. Wait, wait ; what ?! Come on, I just arrived yesterday, stop kidding me !

Feeling so much better now while I'm writing this. So much happened, but still, we're not done yet but it's like I'm gonna wake up tomorrow and I will have to take this damn plane which gets me right back to my life.

I'm so far away from this right now. I'm sorry I know I should talk more about the project and everything that has be done. I should be more focused on this but I just feel like writing about how I live this experience and how I feel about it. This might be a sign that I should write my own diary. I just wanna take you through my vision.

Somehow, I fit here. I had a really good reason to go back at the beginning of the month but I didn't. That might be the most selfish decision I have ever made.

The week before the Boltik Baik week was very hard. I think everyone of us was very tired. To work as a team when you also live with the same people is not always easy. We are so different in so many ways, whatever your tastes are, you can find at least one of us to like ; and somehow (still don't know how) we got along.

And then this so expected Boltik Baik week happened. Finally. The workshop came to life. People around, working, hanging, laughing. Now, I see the point. I learnt a lot during this week, like building a kitchen from scratch or cooking for a lot of people. Actually my week was more about cooking, cleaning and partying than bikes.

The very high light of this week was definetely the parade. So many faces, so many freak bikes, so many smiles. It's like someone stuck a smile on my face all along, and I just noticed it when we went back to the workshop and I realized that my cheeks were hurting from smiling. And then.. vvouuuhh at my lowest. Just looking around me as a ghost and wondering what I'm doing here in a world that's so different from mine. All these emotions, all this very intense and full week, everything just came rushing back at the same time. The fact that I really miss my people and, at the same time, that I really love being here. I was a mixture of very happy and very sad and I had to figure it all out ; all these feelings and emotions. Try to understand them and to know what they mean. So I went home, pulled myself together and came back for the last night. Anyway, I didn't want to miss it and I needed it to get all the tiredness out.

So here we are, last week of working. We have to keep in mind that it's not because the Boltik Baik week is over that the project is, and it's kind of difficult. But still, I'm starting to feel the end of all of this. So once again, a mixture of sadness and happiness.

For all these amazing memories I made.

Anissa

Saožu beigas

Gandrīz jau beigas, šeit pavadīti gandrīz divi mēneši. Paga, paga, ko ?! Nopietni, es tikai vakar ierados, beidz jokoties !

Tagad, šo rakstot, jūtos daudz labāk. Tik daudz kas jau ir noticis, tomēr viss vēl nav beidzies. Bet tā vien liekas, ka rīt pamodīšos un būs jāsēžas nolādētajā lidmašīnā, kas mani aizvedīs atpakaļ uz manu dzīvi, no kuras es pašlaik esmu ļoti tālu. Piedodiet, es zinu, ka man būtu vairāk jārunā par projektu un visu paveikto. Man būtu vairāk jākoncentrējas, bet es gribu rakstīt par to, kā es izdzīvoju šo pieredzi un kā es pat šo visu jūtos. Varbūt tā ir zīme, ka man būtu  jāsāk rakstīt dienasgrāmata. Es vēlos tevi uzaicināt savā redzējumā.

Kaut kādā veidā es te iederos. Man bija ļoti labs iemesls atgriezties mājās mēneša sākumā, bet es te paliku. Iespējams, tas bija visegoistiskākais lēmums, kādu jebkad esmu pieņēmusi. Nedēļa pirms Boltik Baik darbnīcu nedēļas bija patiešām smaga. Man liekas, mēs visi bijām pārguruši. Darboties komandā ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem tu dzīvo, ne vienmēr ir viegls uzdevums. Mēs esam tik dažādi, ka neatkarīgi no tavas gaumes, tu vari atrast vismaz vienu no mums, kas tev patiks. Un tomēr mēs pamanāmies (joprojām nezinu, kā) saprasties un darboties kopā.

Un tad pienāk tik ļoti gaidītā galvenā Boltik Baik nedēļa. Beidzot! Darbnīca atdzīvojas. Visapkārt cilvēki – strādā, atpūšas, smejas. Tagad es redzu jēgu. Šīs nedēļas laikā es iemācījos patiešām daudz – kā no nekā uzbūvēt virtuvi un kā pagatavot ēst lielam cilvēku skaitam. Patiesībā man šī nedēļa bija vairāk saistīta ar ēst gatavošanu, tīrīšanu un ballēšanos, nevis ar ričukiem.

Nedēļas kulminācija pavisam noteikti bija parāde. Tik daudz seju, tik daudz ērmriteņu, tik daudz smaidu. Tā vien likās, ka kāds ir piespraudis manai sejai smaidu, ko es pamanīju tikai atpakaļceļā uz darbnīcu, kad atklāju, cik ļoti man no smaidīšanas sāp vaigi. Un tad…buuuuum uz emocionāli zemāko punktu. Gluži kā spoks es skatījos apkārt pasaulē, kas ir tik atšķirīga no manējās. Visas šīs emocijas, visa intensīvā un pilnā nedēļa, viss pēkšņi sagriezās kopā. Fakts, ka es patiešām ilgojos pēc saviem ļaudīm, un tajā pašā laikā – es patiešām mīlu būt šeit. Es biju tāds laimes un skumju sajaukums, un man vajadzēja to visu saprast; visas šīs izjūtas un emocijas. Vajadzēja saprast, ko tas viss man nozīmē. Tādēļ es devos mājās, savācos un atgriezos pēdējā vakara ballītē. Negrasījos taču to palaist garām un man vajadzēja tikt vaļā no noguruma.

Te nu mēs esam, pēdējā darba nedēļa. Mums jāatceras, ka Boltik Baik projekts nebeidzas ar ērmriteņu darbnīcu nedēļu, un tas patiešām nav viegli. Bet es tik un tā jūtu beigu tuvumu. Un atkal – laimes un skumju sajaukums.

Visu brīnišķīgo atmiņu dēļ.

Anisa

MP: Mācies Pats

Šsssss, kkrrkkk, iiiii, tur, te, paņem, nomet, iztīri, tīrs, netīrs, fffffffff, pššš.

Tās ir vienmēr mainīgās darbnīcas pagrabiņa skaņas. Darbnīca mainās dabiski, tās iekāres un vēlmes sēž katrā sienā, stūrī un instrumentā. Pagrabiņš ir tāds kustīgs organisms. Lietas parādās un pazūd, sakārtojas un sajaucas, mēbeles nāk un iet. Ko tu uzskati par atkritumu, patiesībā ir kaut kas noderīgs; un kas tev liekas noderīgs, var izrādīties nederīgs.

            (Es šo tekstu rakstu četras dienas pirms Boltik Baik darbnīcu nedēļas, un, kopš es sāku rakstīt, te tika izkrāmēti divi pilni busiņi.)

            Un visa šī kustīgā, haotiskā visuma vidū mums it kā ir jāplāno, jāveido un jāremontē šī vieta. Pārsteidzoši, bet lietas attīstās, viss lēnām sāk iegūt formu.

Sākumā man bija grūti pielāgoties. Reizēm ir grūti atrast motivāciju darīt pat to, ko es gribu. Un te nu es biju, spiests darīt kaut ko, par ko man nebija ne jausmas. Es jutos kaut kā pazudis. Ja man netika dots konkrēts uzdevums, manas smadzenes vienkārši izslēdzās un es sastingu, kamēr laiks ritēja uz priekšu. Un laiks rit ātri, lidojot un dziedot, kā kaija pāri Baltijas jūrai.

Vienā no pirmajām nedēļām es devos uz pagrabiņu strādāt. Pēc četru stundu darbošanās es jutos pagalam piekusis, demotivēts, gluži kā bez smadzenēm. Es nezināju, kur sākt, ko es te daru vai kāpēc es to daru. Es paņēmu pauzīti, apsēdos ārpusē un iedarbināju to mazo smadzeņu gabaliņu, kas man bija atlicis, lai padomātu par manu pamiruma stāvokli.

Un pēkšņi es sapratu. Epifānija! Kaut kas pilnīgi netverams kļuva skaidri saprotams. Es sāku iztēloties pagrabiņu galvenās Boltik Baik nedēļas laikā, pilnu ar cilvēkiem un dzīvīgumu. Es ieraudzīju lielāku bildi – es sapratu, ka motivācija, kas man it kā trūka, patiesībā visu laiku bija manī iekšā. No vienas puses man ir jādomā par mērķi, par rezultātu. Man jābeidz domāt: „Nolādēts, man jādara X,” un tā vietā jāsāk domāt: „Es patiešām gribu Y, tādēļ man jāizdara X.” Bet no otras puses mērķis, motivācija ir (galvenokārt) arī process. Darīšana, kļūdīšanās un mācīšanās.

Jā, varbūt tas liekas pašsaprotami. Bet jušana un darīšana nav viens un tas pats. Un es nemelošu. Es joprojām neesmu vienmēr-gatavs-darīt cilvēks. Bet tagad es esmu atradis motivāciju, tagad es labāk zinu jautājumus, kas man jājautā pašam sev un es varu vienkārši sākt strādāt bez nevajadzīgas domāšanas. Ceru, ka šo mācību es varēšu paņemt arī uz mājām.

Žuau

LIY: Learn It Yourself

Shggg, crck, iii, there, here, take, drop, clean, dirty, phhh, pshhh.

These are the sounds of the ever-changing workshop. The workshop moves organically, by its own cravings and wishes lingering in every wall, corner and tool. The workshop is a permutable organism. Things appear and disappear, organize and disorganize, furniture comes and goes. What you see as a trash actually is useful, and what seems useful might not be at all.

(I am writing this four days before Boltik Baik workshop week and since I started writing two vans full of stuff were unloaded here.)

And in the middle of this moving chaotic universe we’re supposed to have a design, a plan, and to renovate the place. Surprisingly things are advancing, starting to have a shape.

At first it was difficult for me to adapt. It’s sometimes hard to find a motivation to do what I want. And here I was, needed to do something I had not a clue about. I felt somewhat lost. If I didn’t have an explicit task my brain would just shut off and I froze while the time was passing. And time passes fast, flying and singing, like a seagull over the Baltic Sea.

One of the first weeks I went to the workshop to begin the work. After 4 hours of work I was feeling exhausted, demotivated, brainless. I didn’t know where to start, what I was doing or why I was doing it. I took a break, sat outside and used the little brain I had left to think about my dead status.

And suddenly it struck. I had an epiphany. Something incomprehensible became clearly obvious.

I started imagining the workshop during the main Boltik Baik week, filled with people and life. I saw the big picture. I understood that the motivation I was lacking many times was actually always in me. On the one hand I have to think about the goal, the result. I need to stop thinking: “Damn, I have to do X,” and to start thinking: “I really want Y, so I have to do X.” And on the other hand, the goal, the motivation is also (and sometimes mainly) the process. The doing, failing and learning.

Yeah, maybe it seems obvious. But feeling it and doing it  - it’s not the same thing. And I’m not going to lie. I’m still not the most active-ready-to-work person. But now I found the motivation, now I know better the questions I need to ask myself and I can just start doing things without overthinking.

I hope I will bring this feeling home.  

Joao