Štrunts par Hobitu, šis ir mans Negaidītais Ceļojums

Dimzēnu saimniecība Ūziņos, Zaļenieku pagastā

Nekad nebiju domājis kļūt par brīvprātīgo. Es vispār nepiekritu brīvprātīgā darba idejai. Man likās, ka parasti tas ir balta bagātnieku bērneļa slapjais sapnis kaut kur palīdzēt nabaga bērniņiem un tad atgriezties savā valstī, un galu galā nekas nav mainījies. Bet vienu dienu kāds draugs man internetā parādīja Boltik Baik projektu, un es uzreiz sapratu, ka man tur jāpiedalās. Pamatā projekts ir manu divu mīļāko lietu apvienojums: filmēšana un velosipēdi. Tā bija iespēja pirmo reizi dzīvot ārzemēs un izkļūt no Lisabonas rutīnas. Kas gan varētu noiet greizi? Un pat slikta pieredze man nekaitētu, es nodomāju.

Kad apstiprināja manu dalību projektā, es vēl īsti neko nezināju. Es dodos uz Latviju, uz ziemeļiem, uz piejūras pilsētu Liepāju, kur darbošos ar velosipēdiem un filmēšanu, es visiem stāstīju. Kur Latvija atrodas kartē, es noskaidroju divas dienas pirms došanās uz iepriekš plānošanas vizīti. Tāds es arī devos uz lidmašīnu – zinot, ka visu laiku palikšu tajā pilsētā un, ja kaut kur ceļošu, tad viens pats. Neko citu negaidīju, un man nebija arī konkrēta mērķa. Es vienkārši devos.

Dimzēnu pirtiņa

Un divas nedēļas vēlāk sapratu, ka esmu kļūdījies. Jā, tas ir projekts par velosipēdiem un filmēšanu, bet tajā pašā laikā tas ir arī daudz vairāk! Tas ir kārtīgs remonts darbnīcā, kur var kārtīgi nosmērēt rokas. Tas ir Latvijas, tradīciju un dažādu rituālu iepazīšana. Piemēram, pēdējo divu nedēļu laikā es esmu redzējis, kā vimbas lec augšup platākajā Eiropas ūdenskritumā, es redzēju pēkšņu sniegu, kad neticama sieviete sāk dziedāt Lieldienu putnu saukšanas dziesmu, es visus savus dvēseles melnumus aizsūtīju prom pa upi, un tā vien liekas, ka tas patiešām darbojas! Un es esmu ezotēriskām parādībām neticošs skeptiķis.

Vēl es pirmo reizi mūžā gāju pirtī, vairāk nekā 100 gadu vecā koka mājiņā. Pēc pirts es lecu ledainā upē. Spēcīgi! Pirts ir homoerotiska mazohistu terapija 90 º, kas tevi iztīra no iekšpuses, no ārpuses un arī smadzenes – vai dvēseli, ja tev tā labāk patīk. Patiešām! Es nekad nevarēju iedomāties, ka tas varētu būt tik lieliski. Es vienkārši kliedzu no baudas.

Svētes upe 

Un lēkšana upē? Spēcīgas zāles. Sākumā ir šoks. Tam seko atmošanās, piedzimšana no jauna. Kad es izkāpu no ūdens, kādu laiciņu jutos nedaudz noreibis, pēc tam sāka mosties dažādas spēcīgas emocijas. Es jutos ļoti koncentrējies, enerģijas un sajūsmas pilns par visu apkārt esošo. Daba, koki, cilvēki man apkārt – viss ir tik skaists! Tad es atkal iegāju pirtī, sasildījos, nomazgājos un devos vakariņās. Es vienkārši jutos tīrs un atvieglots. Es nespēju noticēt, ka ir tik daudz cilvēku, kuri, gluži kā es pirms tam, nekad nav mēģinājuši un droši vien nekad arī nepamēģinās iet pirtī un lēkt ledainā upē. Jums visiem es varu teikt tikai vienu: man jūsu ir ļoti žēl! Es patiešām esmu viens veiksmīgs dienvidu draņķis!

Esmu tik priecīgs par to, ka tiešām atbraucu uz Latviju. Es tik ceru, ka man izdosies te atgriezties arī pēc projekta.

Žuau

Screw the Hobit, this is my Unexpected Journey

Dimzeni farm

I never thought of becoming a volunteer. I didn’t even agree with the concept. Normally it is just a white rich kid’s wet dream of helping the poor little children and then comeback to their home country and everything’s the same. But one day a friend of mine sent me the link to the Boltik Baik project, and I immediately knew that I need to do it. At the base it’s the combination of two of my favourite things, video and bicycles; it’s an opportunity to live abroad for the first time, and to get out of Lisbon’s routine. What could be bad? And even the bad things will be great for me, I thought.

So when I knew I was accepted I didn’t know much. I’m going to Latvia, to the north, to a coast city called Liepaja, to work with bicycles and video, I kept saying to people around me. I only found out where Latvia was in the map two days before coming to advance planning visit. So here I went to the plane thinking I would stay in the city and probably travel by myself. I didn’t have expectations and I didn’t have a goal. I just went.

The sauna in Dimzeni

And two weeks later none of that it’s true. Yes, at the superficial this is a project about bikes and video, but it’s so much more than that. It’s about renovating a workshop from scratch and getting your hand dirty. It’s about getting to know Latvia and it’s customs and rituals. I mean, in the last two weeks I saw fish jumping Europe’s widest waterfall, I saw snow suddenly falling when an incredible woman starts to sing a bird calling Easter song, I sent all my bad soul stuff to the river and I think it’s actually working – and I’m a sceptical-not-fond-of-esoteric-stuff monster. And I went to sauna for the first time in my life in a more than 100 year’s old wooden building and jumped in a freezing river afterwards. It was so intense! Sauna is a 90º homoerotic masochist therapy that cleans you on the inside, on the outside and your brain – or soul if you prefer. Really! I never thought it could be so great. I was just screaming of pleasure.

Svete river

And jumping in the river? A powerful drug. When you jump you feel a shock followed by an awakening, a new birth. When I got out of the water I was dizzy for a while and then all the strong feelings started to kick in. I felt like I was super concentrated and full of energy with a wow-feeling about everything. The nature, the trees, the people with me… everything’s so beautiful! And then I went inside, warmed up again, had a bath, and went to have dinner, and I just felt sooo clean and relaxed. I can’t believe there are so many people – like I was before – who never tried, and probably never will, sauna and jumping in a freezing river.

To all of you my fellow friends I say: I feel sorry for you! I’m a lucky southern bastard.

I’m so glad I really came to Latvia. I just hope that I can come back also after the project.

João

Es nevarēju iedomāties

Noslēpusies aiz mākoņiem, saule noriet Baltijas jūrā un Liepājā. Lidinās vientuļas kaijas. Perfekto horizonta līniju tālumā sarausta kuģi. Strīpainas debesis rozā un violetos toņos pār mani. Sudraba smiltis. Aliņš un cigarete. Papīrs un tinte. Mazais, zaļais divritenis. Sajūta vienkārši lieliska. Es pat vēl neesmu attaisījusi savu alus pudeli, bet jau jūtos laimīgi iereibusi.

Man līdzi ir mūzika, bet šoreiz es to atstāju kabatā. Šo tūkstoš viļņu simfonija skan daudz foršāk.

Lieldienas ir pagājušas, mēs šeit esam tikai nedēļu, bet liekas, ka pavisam noteikti ilgāk. Viltīgais pavasaris, tā vien liekas, jautrojas, liekot mums uz viņu gaidīt. Es neiebilstu. Kamēr vien saule krāsos debesis tā kā tagad, es neiebilstu. Mana svētlaime ir tik liela, ka esmu pat aizmirsusi par saviem nosalušajiem pirkstiem.

Hmm, šis bija paredzēts blogam. Parasti es dodu priekšroku attēliem un bildēm vai video sevis izpausmei. Man pārāk nepadodas dalīties vārdos un tamlīdzīgi, bet es mēģināšu. Šovakar man nav līdzi nekādas tehnoloģijas, ar ko es varētu šo visu iemūžināt. Ir tikai manas acis un mana labā roka. Mēģināšu šo visu pārtulkot vārdos un pārvērst to .doc failā. Cerams, izdosies.

Tātad... Man bieži jautāja par manām gaidām, bet man jāatzīstas, ka man gaidas ne pārāk patīk, un vispār esmu te ieradusies kaila un tukša. Jauktas secības bezgaidu stāvoklis: IESLĒGTS.

Es negaidīju šeit sastapt tik mežonīgu dabu. Viss šis maģiskais un spēcīgais skaistums! Es negaidīju tik spoži zvaigžņotas debesis. Labākās, kādas es jebkad esmu redzējusi! Es nevarēju iedomāties, ka es, braucot ar riteni, kādreiz tā izbaudīšu aukstu lietu. Es nevarēju iedomāties, ka kādreiz jutīšos tik laimīga, kamēr manu seju kapā ledains vējš. Brauc pret vēju un tad pat uzvari to! Es nevarēju iedomāties, ka jau no paša sākuma jutīšos kā mājās vietā, kas ir tik atšķirīga tā, ko es agrāk saucu par „mājām”. Bļāviens, es dzīvoju Sicīlijā un, pat ja es neesmu tur dzimusi, tā ir pirmā vieta, kur es jutos kā „mājās”. Es mīlu jebkāda veida dienvidus. Tādēļ pasakiet man, kur ir loģika? Es nekad neesmu bijusi tik tālu ziemeļos! Es nevarēju iedomāties, ka es jutīšos, ka patiešām dzīvoju pie jūras. Un Itālijā es taču dzīvoju uz salas! Mana pilsēta ir uz jūras, bet es to pat nevaru redzēt! Nekad negaidīju, ka priekšroku došu Baltijas, nevis Vidusjūrai. Nekad. Bet te nu es esmu.

Es negaidīju, ka jutīšos tik labi un viegli bez biļetes atpakaļceļam, jo zinu, ka šī pieredze sniegsies ārpus Boltik Baik projekta. Pirmo reizi man apkārt ir cilvēki, kas nevar sākt dienu bez rīta izbrauciena ar savu ričuku. Autovadītāja apliecības neesamība man vairs nav problēma, kā tas ir Itālijā.

            Šis ir tikai sākums, un es zinu, ka daudzi mani uzskati un izjūtas mainīsies, bet pavisam noteikti esmu gatava to pieņemt. Pēdējos gados es daudz laika un enerģijas ieguldīju būvējot kaut ko, ko parasti dēvē par „karjeru”, bet vismaz reizi gadā es salūzu un aizbēgu, bet vēlāk atgriezos tajās pašās sliedēs. Galu galā es patiesībā neko nebūvēju, tāpat es arī neceļoju un neeksperimentēju ar dzīvi, kā vēlējos. Malacis, Džūlija! Bet ar pāris dienām Latvijā pietiek, lai paskatītos uz savu dzīvi no malas tā pavisam nopietni, un atvērtu milzīgas durvis, kas ved uz citiem ceļiem. Vai tu maz vari iedomāties, cik daudz smadzeņu darba tu ietaupi, kad nav jāuztraucas par to, lai nenokaitinātu mājas saimnieku, kurš grib tavu naudu; par izvairīšanos no rēķiniem, kas uz plauktiņa krāj putekļus; par tukšā, raudošā ledusskapja piepildīšanu; par kaitinošo sajūtu, kad, no rīta pamostoties, saproti, ka tu strādā pie kāda cita idejas, kas tev nemaz nepatīk. Ja godīgi, ir tik brīnišķīga sajūta sevi izveidot no jauna, dodot vietu dziļākajiem sapņiem, iedvesmai un radošumam pāri jebkāda veida pārliecībām. Vienkārši sadauzi tās tūkstoš mazos gabaliņos un ļauj, lai Baltijas vējš tās aiznes prom. Aizmirsti tās! Man tikko prātā ienāca Kastaņedas vārdi: „Izdzēs savu pagātni!”, aizmirsti, kas tu biji līdz šim... tu esi no jauna dzimis bērns. Neuztraucies. Nebaidies. Neļauj savai dvēselei būt iesprūdušai laikā un vietā. Es tikai gribu braukt ar savu ričuku it kā es būtu kaija – nekādu robežu, mani vada tikai horizonts.

            Labi, aizgāju romantismā. Zinu. Piedodiet. Vainojiet saulrietu. Debesis tagad deg, un tas rozā un tas violetais pārvēršas psihodēliskos toņos. Jūra izskatās patiešām burvīga un hipnotizējoša. Viens vienīgs mirklis un... parādās pirmā zvaigzne. Kļūst tumšs, pudele ir tukša. Sauc izsalkums. Jāiekur krāsnis.

Un vēl kāda lieta. Pati svarīgākā un droši vien arī pati triviālākā un banālākā, bet vispatiesākā: paldies Stasam, Agatai, Lindai, Annai, Asnātei un visiem pārējiem, kas palīdzēja šim mirklim kļūt par manu realitāti!

Džūlija

Shuffle surprising no-expectations mode: ON

Hidden by clouds the sun is setting down on the Baltic sea and Liepaja. Lonely seagulls flying. The perfect line of the horizon is broken by far away ships. A striped sky in pink and violet shades above me. Silver sand. Beer and cigarette. Paper and ink. The little green bike. It feels simply great. I haven’t even opened the beer yet that I feel already happily drunk.

I have my music but this time I leave it in the pocket. The symphony of these thousands waves sounds so much cooler.

Eastern is gone, it’s just a week we’re here but it feels definitely longer. A tricky spring seems to have fun making us wait. I don’t mind. Until the sun paints the sky as it’s doing now, I won’t mind. I feel blessed enough to forget about my frozen fingers.

Well, that’s supposed to be a blog. Ok, usually I do prefer images and pictures or videos to express myself and I’m really not good with sharing words and this kind of stuff but I’ll try. Tonight I don’t have any recording device with me but my eyes and my right hand. I’ll try to translate it into words and convert this into a .doc file. Hope it’s gonna be enough.

Sooo… I was often asked about my expectations here but once again I have to admit my limits and… hey folks, I don’t really like expectations and basically I came here naked and empty. So I’ll make a step out of them.

Shuffle surprising no-expectations mode: ON.

I didn’t expect to find such wildness here. All this magic and powerful beauty.

I didn’t expect such a starry bright sky. That’s the best I’ve ever seen.

I couldn’t expect to enjoy so much a cold rain during a bike ride.

I couldn’t expect to feel that happy to have my face beaten by a frozen wind. Ride against it and then even win it!

I couldn’t expect to feel at home since the beginning in a place so different from what I used to call “home”! Shit, I live in Sicily and even if I wasn’t born there, that’s the very first place I felt as “home”.  I do love any kind of “south”. So what’s the point in this? I’ve never been so North before.

I couldn’t expect that I will actually feel like living on the sea as I do now. And back in Italy I live on an island! My city is on the sea, but I can’t even see it! I definitely couldn’t expect to find myself preferring the Baltic to the Mediterranean. Never. But here I am.

I didn’t expect to feel so glad and light not to have a return ticket because I know that this experience will go further than joining Boltik Baik Project.

For the very first time I’m surrounded by people who cannot start the day without welcoming it jumping on their bike and bring it for a morning ride. Not to have a driving license is not anymore a problem as it is in my home country.

            It’s just the beginning and I know many things, thoughts and feelings will change but I’m definitely ready to accept them. For the last years of my life I used to invest time and energies in building up something that usually you can call “career”, but at least once a year I was breaking down and escaping from it but then returning back on my steps. So basically in the end I wasn’t building up anything and I wasn’t also travelling and experimenting as I wanted. Well done Giulia. But just few days here were enough to put everything in perspective, seriously, and open a huuuge window on other paths. Can you imagine how much brain-space you save if you don’t have to worry about stuff like: do not piss off your householder that wants your money; avoid the bills that are lying covered by dust on the shelf; fill the empty crying fridge; frustrate yourself waking up every morning working for someone else’s idea that you actually dislike. Honestly, it feels so amazing to have the chance to reinvent yourself, giving space to your deepest dreams, inspiration and creativity beyond any kind of certainties. Just crash them into thousand little broken pieces and let the Baltic wind blow them away. Forget them. Some Castaneda’s words came back into my mind now… “Erase your past”, forget what you were and used to be… you’re a new born child. Do not worry. Do not fear. Do not let your soul be stuck in time and space. I just wanna ride my bike as if I were a seagull. No borders, just the horizon leading me.

Ok, I fell into romanticism. I know. Forgive me. Blame the sunset. Sky now is burning and that pink and violet is turning into fluo-psychedelic shades. The seascape looks absolutely wonderful and hypnotizing. It’s just a moment and… the first star appears. It’s getting dark, the beer is finished. Hunger calls. Fire needs to be lighted.

Ah! One last thing. The most important and probably the most trivial and banal but true as hell: thanks to Stas, Agata, Linda, Anna, Asnate and whoever else made this moment possible for me.

Giulia

Brīvprātīgie ir klāt!

Jau nedēļu Liepājas ielās var sastapt jaunos Boltik Baik 2015 brīvprātīgos. Laipni lūgti iepazīties: šeit ir viņu pārdomas pirms ierašanās projektā.

Sveiki! Olá! Mani sauc João, bet jūs varat mani saukt par Queijo (Siers).

Es esmu no Lisabonas.

Kad es būšu Liepājā, jūs varat sagaidīt, ka es smaidīšu un mēģināšu jūs sasmīdināt (ne pārāk veiksmīgi). Bet jūs nekad mani neredzēsiet skumīgu.

Un, ja jūs mīļi pajautāsiet, es varu pagatavot ēst un pastāstīt kaut ko par savu valodu un valsti.

Es jums pat varu iemācīt to, cik mana valsts ir slikti pārvaldīta un kā taisīt foršus video.

Es patiešām gaidu došanos uz Latviju, bet man ir nedaudz bail, ka aukstuma dēļ es nevarēšu doties jūrā peldēties.

Pēc diviem mēnešiem Liepājā es pavisam noteikti pietiekamā līmenī sapratīšu latviešu valodu un jūsu tautastērpus, man būs daudz saudades (katrā valodā ir netulkojams vārds, kas apzīmē ilgas pēc kāda), un es būšu iemācījies daudz jaunu recepšu, ar kurām es varēšu dalīties savā darbā.

Drīz tiekamies un atceries, ka jums ar mani būs jārēķinās divus mēnešus! Abreijos („sveicieni un bučas”)!

Sveiki! Bonjour! Mani sauc Anissa, bet jūs varat mani saukt par Ani.

Es esmu no Nicas, kas atrodas Francijas dienvidos.

Kad es būšu Liepājā, jūs varat sagaidīt, ka es visu laiku visu pētīšu. Bet jūs nekad mani neredzēsiet sliktā garastāvoklī (cerams).

Un, ja jūs mīļi pajautāsiet, es varu jums kaut ko pagatavot.

Es jums pat varu iemācīt, kā runāt franciski.

Es patiešām gaidu došanos uz Latviju, bet man ir nedaudz bail dzīvot kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem un no laikapstākļiem.

Pēc diviem mēnešiem Liepājā es pavisam noteikti zināšu, cik tālu esmu spējīga iet.

Drīz tiekamies, jau nevaru sagaidīt!

Sveiki! CIAO! Mani sauc GIULIA, bet jūs varat mani saukt tā, kā labāk skan jūsu valodā. Droši pārkristiet mani! Es tikai priecāšos.

Es esmu no Itālijas. Esmu dzimusi ziemeļu daļā, bet mana sirds pieder dienvidiem. Dziļiem dienvidiem. Skaistai zemei, ko sauc par Sicīliju.

Kad es būšu Liepājā, jūs varat sagaidīt, ka es smiešos un daudz smaidīšu, organizēšu milzu ēdienreizes un taisīšu ēst, ēst, ēst, celšos agri, lai izbaudītu pirmo sauli, nopeldēšos Baltijas jūrā, manas rokas būs riktīgi melnas, es ņemšu jūs līdzi riteņbraucienos un prasīšu, lai tu skaļi (SKAĻI!) dziedi kopā ar mani, vākšu sēklas un tās sēšu, intervēšu tevi, fotografēšu un filmēšu, kamēr kamerai būs baterija, mācīšos, cik daudz vien varēšu un aizvedīšu uz Palermo labu pieredzi un būšu spējīga dalīties ar savām jaunajām prasmēm un zināšanām.

Bet jūs nekad neredzēsiet, ka es kaut ko izšķiestu. Vai arī pareizi spēlētu mūzikas instrumentu (bet variet būt droši, ka tajā drausmīgajā troksnī būs mīlestība).

Un, ja jūs mīļi pajautāsiet, es varu pagatavot autentiskus itāļu ēdienus, pieskatīt bērnus, uzrakstīt stāstu, palasīt priekšā grāmatu un, protams, salabot tavu divriteni (kad es pati to beidzot iemācīšos).

Es jums pat varu iemācīt, kā kļūt par burvi virtuvē! Kā pagatavot kaut ko no (gandrīz) nekā un kā, spēlējoties ar miltiem un ūdeni, pagatavot ko vien vēlies (un tad to apēst!).

Es patiešām gaidu došanos uz Latviju, bet man ir nedaudz bail atstāt savu ričuku vienu pašu Palermo!

Pēc diviem mēnešiem Liepājā es pavisam noteikti būšu spējīga salabot savu un citu velosipēdus. Es ceru, ka iemācīšos uzkonstruēt un uzbūvēt divriteni, lai, iespējams, atgrieztos ar to mājās. Es runāšu jaunā valodā (vai arī darīšu visu iespējamo, lai izskatītos, ka es patiešām runāju latviski).

Drīz tiekamies, un paldies Visumam par šo projektu!

Sveiki! Helló! Mani sauc Tamás, bet jūs varat mani saukt par Tomi.

Es esmu no Ungārijas.

Kad es būšu Liepājā, jūs varat sagaidīt, ka es būšu draudzīgs un uz mani var paļauties. Bet jūs nekad mani neredzēsiet slinku un neuzticamu.

Un, ja jūs mīļi pajautāsiet, es varu palīdzēt un arī atbildēt uz jūsu jautājumiem.

Es jums pat varu iemācīt ungāru valodu un ēdienus.

Es patiešām gaidu došanos uz Latviju, bet man ir nedaudz bail no tā, cik ļoti mēs atšķiramies.

Pēc diviem mēnešiem Liepājā es pavisam noteikti būšu iemācījies kaut ko par jūsu valodu un kultūru.

Drīz tiekamies, varēsim iepazīties!

Welcome the volunteers!

All of the volunteers are here, alive and discovering.

Hello! Olá! My name is João but you can call me Queijo (Cheese).

I am from Lisboa.

When I go to Liepaja you can expect me to smile and try to make you laugh (poorly). But you will never see me sad.

And, if you ask me really nicely, I can cook and teach you about my language and country.

I can even teach you about my country, how it is badly governed and how to make cool videos .

I am really looking forward to go to Latvia, but I am a bit afraid of the cold and not being able to swim in the beach (because of the cold temperatures).

After two month stay in Liepaja surely I will understand reasonably your language and your costumes, have a lot of saudades (the only word in every language for missing someone), and take some cooking recipes to share in my work.

See you all soon and keep in mind you'll have to deal with me for two months. Abreijos (“hugs and kisses”)!

Hello! Bonjour! My name is Anissa but you can call me Ani.

I am from Nice, in south of France.

When I go to Liepaja you can expect me to look everywhere all the time.

But you will never see me down (I hope).

And, if you ask me really nicely, I can cook for you.

I can even teach you how to speak French.

I am really looking forward to go to Latvia, but I am a bit afraid of the weather and to live with people I don’t know.

After two month stay in Liepaja surely I’ll know what are my limits are.

See you all soon and  can’t wait to meet you :)

Hello! CIAO! My name is GIULIA but you can call me as it sounds better in your own language. Feel free to re-baptize me! I will love it.

I am from Italy. I was born in the North but I belong to the South. Deep South. A beautiful land called Sicily.

When I go to Liepaja you can expect me to laugh and smile a lot, organize massive dinners and cook cook cook, wake up early to enjoy the very first sun, have a swim in the Baltic Sea, get my hands as dirty as I can, take you for a bike ride every time that is possible and ask you to sing loud (LOUD!) with me, collect seeds and plant them, interview you, take photos and videos till I have enough battery, learn as much as possible to bring back to Palermo a good experience and be able to share new skills and knowledge.

But you will never see me waste something. Or play an instrument in the right way (but be sure there will be love in that horrible noise).

And, if you ask me really nicely, I can cook some good authentic Italian dishes, baby-sitting for your kids, write you a story, read you a book and of course fix your bike (once I become enough good to do it)!

I can even teach you how to be magic in a kitchen! Cook something with (almost) nothing and play with flour and water to create whatever you wish (and then eat it!).

I am really looking forward to go to Latvia, but I am a bit afraid of leave my bike alone in Palermo!

After two month stay in Liepaja surely I will be able to fix my bike and others'. I hope I will be able to design and build up my own one and maybe come back home riding it. Speak a new language (or try my best to pretend I can actually speak Latvian).

See you all soon and thanks Universe for this project!

 Hello! My name is Tamás but you can call me Tomi.

I am from Hungary.

When I go to Liepaja you can expect me to be friendly and reliable. But you will never see me lazy and unreliable.

And, if you ask me really nicely, I can help and answer your questions.

I can even teach you Hungarian language and cooking.

I am really looking forward to go to Latvia, but I am a bit afraid of the differences we have.

After two month stay in Liepaja surely I will learn a lot about the language and culture.

See you all soon and we will get to know each other!

This is it!

First of all, a big big thank you to all our friends and fans and participants 

and just curious for making this time in Latvia so memorable. We will 

never be the same again! Following is Sam's conclusion and observations 

throughout the whole project. Enjoy!

***

It's been two weeks living away from my family home in Tartu with more
than half a dozen roommates, and so far, nobody's been murdered yet.
With this many people, it's easy to find someone who fits almost any
personality label. Geek to hipster, vegitarian or superchef. We've
been collected from four different countries across Europe to work
together on a massive two month project in which we'll be attempting
to raise awareness and participation in Latvia's biking culture by
giving new life to dead bikes.
 
With the help of several Latvian native mentors, broken bikes will be
repaired, or when that isn't possible, multiple bikes will be merged
in artistic ways into eye catching art, colloquially termed as freak
bikes.
 
It's been a bit of a rocky start as we all try to find our place in
the city, as well as figure out exactly where we belong and how to fit
in with a dozen new strangers in unfamiliar surroundings. All of the
eight volenteers are lodged in a century old house with furnaces in
every room, where it's common to wake up to frigid air even during
spring. That may be partly due to the weather still not quite leaving
winter behind yet, it even snowed on Easter!
 
While we have had plenty of setbacks, finantial, chronological, and
culinary, we already know our goal, so it's only a matter of figuring
out how to get there. Without a map, our attempts at getting to it
have been slow, but as we get comfortable with the place, tools and
supplies finally arrive, the workshop is finally coming to life. With
seven weeks on the clock, some feel we'll be out of time all too soon,
while others feel like we have plenty of time to run the gamut of
projects. Maybe both sides are right.
 
***
 
After a month living in close quarters, things are settling in fairly
well. Most of the major issues have been resolved, or have at least
faded in importance as we became aclimatized to the difference from
our respective norms.
 
Nearly all the old bikes from past years' workshops have been given
the love and attention that any bike needs after a year in the garage
and then some. With them fixed up for action the project's
participants now have transportation of a sort, just casual usage of
one can turn as many heads as a full parade does.
 
***
 
With the Angar (warehouse) opened and cleaned out as best as the old
place can be, the events designed to attract the public started.
 
The Build-a-bike workshop was a success of sorts, attracting more than
a dozen Latvian participants to come and try to make a new freak bike.
Only 3 or 4 managed to be completed this year, less than half of
2011's event had, but no disasters marred the event, and most had a
great time.
 
Following this, each weekend there was an exhibition, each varying in
execution but not in content. Immediately following the Build-a-bike
workshop there was a freak bike parade, where all the functional freak
bikes travelled around Liepaja to get everyone's attention, followed
by an evening concert in the Angar with the bikes on display.
 
The next Saturday, there was a related event of a costumed bike parade
known as The Tweed Run, where people dressed up like classical British
people did. This parade ended near the Angar with many pub tents along
set up along the canal, and the freak bikes got to be ridden by anyone
brave enough to try them out while we shared the Angar's space with
museum pieces of antique sailing equipment and a real old fashioned
Penny-Farthing Bicycle.
 
On the Last weekend of May, the canal promanade hosted a local tent
market where hundreds of people came to browse the stalls of locally
produced products and food. Freakbikes ridden around the crowd
most of the afternoon, advertising the exhibit with freak bike rental.
 
It has been a unique experience for me to live for these two months in
Liepaja and while it wasn't all I hoped, it was an unexpected
experience which surpassed any other way I could have spent the last
months of Spring. After being here for this long, I'll be glad to go
home, but also I'll be more willing to leave the house again than I
was before.