Boltik Baik ir klāt!

Lea

Divas dienas līdz Boltik Baik atklāšanai !

Sagatavošanās bija vienreizēja, vēl tikai pirms nedēļas mēs par šo visu tikai runājām un plānojām.

Mēs nofilmējām divus video (teasers) un tas bija fantastiski ! Divus mēnešus es neko nerediģēju, nefilmēju, bet tagad mums bija tā iespēja režisēt un izveidot šos dīvainās un jautrās atmosfēras video. Pavadījām trīs stundas aukstās katakombās, lai lapsa varētu izveidot savu ērmriteni. Tāpat arī pludmalē, kur ieraudzījām nelielu ieskatu par to, kā varētu notikt ērmriteņu parade. Tas viss man bija lielisks pirmais solis, lai iejustos īstajā noskaņojumā. Tā kā es nekad nebiju piedalījusies Boltik Baik, biju ļoti priecīga, ka Radi Vidi Pats novērtēja šos video un uzskatīja, ka tie patiešām atspoguļo festivāla būtību!

Nedēļas nogalē es aizbraucu uz mājām, un kad atgriezos viss attīstījās 200km/h. Tik daudz kas notika un tik daudz ko vēl vajadzēja paveikt, kad es atbraucu. Pagalms ir gatavs sveikt cilvēkus, mūsu kupolu nozaga, tāpēc bija jāievācas noliktavās, kurām bija nepieciešamas pilnīgas pārvērtības.

Tikai aptuveni četrās dienās, veltot tam daudz laiku un priecīgas enerģijas, rezultāts ir brīnišķīgs: bārs, filmu ekrāns, skatuve – tas viss tagad gaida kažokā tērptu trakumu.

Dekorācijas, pēc lielām pārdomām, mainot plānus, padarot tās aizvien labākas un labākas, tagad ir uzstādītas. Tagad tikai gaida ultravioletās lampas un ciemiņu sapņus.

Man šķiet, ka Boltik Baiks sākās jau šonedēļ. Ar trakām stundām, gardiem zupu paraugiem (kur es pirmo reizi mazgāju traukus ar ūdeni un smiltīm...), smagu darbu, uzplaiksnījoši radošuma mirkļi kopā ar dekorāciju komandām, vai komanda, kura pārvērta noliktavu vietā – vietā kur es nevaru vien nociesties pavadīt šo nedēļu. Un es sajutu īstu kopības sajūtu, visi viens otram palīdz, lai radītu šo vietu un notikumu. Un protams, šis viss ar vasaras pieskaņu un vasaras ballītēm.

Vakarnakt, pa pusei apdullusi no krāsošanas darbiem, kurus veicu divas stundas, vieta bija gatava. Gaismas izslēgtas, ieslēgtas ultravioletās lampas. Un tur tas ir – ērmīgi iedvesmojošais Boltik Baik, par kuru runājām un sapņojām. Viss, kas tam tagad ir vajadzīgs – cilvēki un viņu iekšējie dzīvnieki, lai to atdzīvinātu.

Mirkli pēc tam, kad palūkojos uz noliktavas gala rezultātu, Stas man pateica, ka kaut arī Boltik Baik koncepts vienmēr ir palicis tas pats, tas vienmēr izvēršas fantastiskā veidā citādāks, pateicoties vietai un cilvēkiem, kuri tajā ieliek sevi visu, lai tas varētu notikt gadu pēc gada.

Kad lasīju par Boltik Baik, man nebija ne jausmas, ko sagaidīt, un kad mēneši šeit ritēja, Boltik Baik ideja man vēl joprojām šķita nedaudz miglaina. Un tagad es stāvu šīs noliktavas priekšā, es vēl joprojām patīkami satraukti brīnos, kā tas viss norisināsies šajā īpašajā nedēļā...

Foto: Nina Mik

Projekts īstenots ar Eiropas Savienības programmas Erasmus+ atbalstu.

It's Boltik Baik time!

Lea

Two days before the launching of Boltik Baik !

The preparation has been spectacular, the week before we were only just planning and talking.

We shot the two trailers and that was fantastic, after two months I did not edit or shoot anything, and now we got to direct and edit those teaser with a freaky and fun atmosphere. Spending 3 hours in the cold catacombs so that the fox can have a freakbike or on beach and see a glimpse of what the parade will look like was a great first step for me to get into the mood. Since I have never been on Boltik Baike I was really happy that Radi Vidi Pats found the videos reflecting pretty well the spirit of the festival !

For the week-end I went back home, and when I came back everything was advancing at 200km/h. So many things happened and needed to be done when I arrived. The backyard is ready to greet people, the Kuppola got stolen so we have to move to the barn that needs a complete make-over.

In only 4 days or so, and a lot of time and joyful energy, the result is brilliant : a bar, a film screen, a stage are now waiting for the furry madness.

The decorations, after a lot of thoughts, changing plans, that were getting better and better, are now in place. Waiting for the UV lights and dreams of the visitors.

I feel that Boltik Baike started this week. With crazy hours, delicious sample-soups (where I washed for the first time a dish with sand and water...), hard works, flashing creativity with the decoration teams, or the team that turned a barn into a place - where I cannot wait to spend this week. And I got a real feeling of community, everyone helping out to make this place come true. And of course all of this with a taste of summer and summery parties.

Yesterday night , half stoned due to the painting job I had done for 2 hours, the place was ready. The light turned off, the UV light lit up. And there it is, the freaky inspiring Boltik Baike that we have been talking, dreaming about. All it needs now is people and their inner animals to make it alive.

Right after seeing the almost final look of the barn, Stas told me that even though the concept of Boltik Baike remained the same, it always turns out fantastically different, thanks to the location, the people putting themselves out there to make it happened years after years.

When I read about Boltik Baike I had no ideas what to expect, and as months went by here, the idea was still quite blurry. And now that I am in front of the barn, I am still  excitingly wondering how it will be during this special week...

Photo: Nina Mik

Project is realised with the support of the Erasmus+ programme of the European Union. 

Ievads

RUBENS
Eko un Loma
Svinības. Pirmo reizi, kad dzirdēju par Radi Vidi Pats projektu, uzreiz sajutu vēlmi piedalīties un palīdzēt tajā. Man liekas, ka ceļš ir veids kā iepazīt dzīvi harmonijā ar dabu. Braukt ar riteni nozīmē būt kustībā. Tas nozīmē sajust katru akmeni, soli, katru gludo iestaigāto taku saprātā un lidot cauri atmiņām. Nepazaudējot no redzes loka savu mērķi, kurp vēlies doties. Pat tad, ja tam nav ne vārda,ne laika, ne izskata. Sajūti vēju un esi brīvs kā vējš.
Radi Vidi Pats māca, kā izveidot un uzturēt riteni kārtībā. Vienmēr iedrošinot uz pašiniciatīvu un mācīšanos no pieredzes praksē, pieskaroties detaļām un liekot tās kopā kā puzli. Šī pieeja ir pietiekama un izmantota uzreiz, saucot to par: Praksi ietverošu teoriju.
Festivāls tuvojas un darbs Radi Vidi Pats ģimenē paliek aizvien vairāk. Ego neapmierinātība par to, ka nav pietiekoši daudz laika sev. Sarunāšanās ir laba, tā atgādina par mūsu mērķi, kas ir parādīt zaļo dzīves veidu, to kā apzināties savas rīcības sekas. “Up-cycling” – otrreizējā lietu pārstrāde, tā ir mācība par to, lai nelūkotos uz atkritumiem kā tikai kaut ko nevajadzīgu. Pārvērt šos atkritumus par kaut ko noderīgu, estētisku. Apzinies savu rīcību, zinot, ka varam kaut ko mainīt, kaut arī esam nodarījuši dabai pāri.
Festivāls Boltik Baik tās ir svinības. Velosipēda, kas ir darba rīks,kas atļauj viegli ceļot neizmantojot dzīvniekus kā objektus,vai fosilo degvielu kā balsta un kustības enerģiju. Šis festivāls radošā un izbaudāmā veidā svin šo cilvēces izgudrojumu – velosipēdu.
Ar velosipēdu mēs izmantojam ķermeņa enerģiju un svinam dzīvi ripojošā kustībā. Viņi ir dzīvnieki,kas seko ceļam, meklējot jaunus izaicinājumus laimes dejā, pilnā ar krāsām, kas mirdz fluorescējoši mēnessgaismā un saulē. Dzīvnieki ārprātā, ceļojums, kas uzreiz liekas kā dzīve. Boltik Baik festivāls ir dalīšanās pieredzē, smaidi, spēks darīt, ceļošana, un iepazīšana, pāri vibrējošu kastu (mašīnu) komfortam. Dejas,mūzika, dalīšanās, velosipēdi – viss tas pievērš uzmanību un iztēli.
Ērmriteņi kā dažādu formu un krāsu dzīvnieki, tiem ir viens mērķis – kustēties un iepazīt. Tā piedzimst ērmi, brīvi peldot, vairojot pārmaiņu vīziju, piedāvājot smaidu būt brīviem.
Kažokā ir spēks.

 LEA
Mana projekta nosaukums ir Rock and Ride projekta Boltik Baik ietvaros. Es gaidīju šo pasākumu jau kopš oktobra. Esmu bijusi uz vairākiem festivāliem: drāmas, filmu, literatūras, bet mākslas festivāls, kur par materiālu tiek izmantoti velosipēdi??
No simtiem velosipēdu detaļu, kuras esam savākuši pēdējo divu mēnešu laikā ir grūti un satraucoši iedomāties, ka tie pārvērtīsies spēcīgā ziņā, lai aicinātu cilvēkus izmantot riteņus un, protams, radīt arī mākslu. Šķiet, ka Boltik Baik ir spēcīgs un krāšņš festivāls... kas ir diezgan biedējoši, vesela nedēļa, 24/7, piepildīta ar koncertiem, pasākumiem, ēst gatavošanu, runāšanu un tamlīdzīgi. Es nevaru sagaidīt, kad pieredzēšu šo visu un redzēšu kādā stāvoklī  būšu šīs nedēļas beigās.
Esmu šeit jau divus mēnešus un šis ir viens no svarīgākajiem pasākumiem, kuru gaidu jau ilgi, bet jāatzīst, ka man ir nedaudz bail no... Palūkosim. Komanda ir vienreizēja, un enerģija kādā noris gatavošanās ir tik spēcīga un jau radoša: plakātu veidošana, video . Bet var būt arī diezgan smagi: tīrīt visu pagalmu, lai padarītu festivālu pēc iespējas aicinošāku. Man šķiet, ka gatavošanās festivālam arī iepazīstina ar to, kāds būs pats festivāls, no 9.maija līdz 15. maijam: spraigs, krāšņš un grūts.





NINA
Nina no Slovākijas, stude mākslu visapkārt Eiropai.
Pirmo reizi saskāros ar Boltik Baik pagājušo gad, kad ierados Liepājā uz apmācībām par zaļu dzīves veidu pilsētvidē. Mūsu laiks Liepājā bija diezgan saspringts. Mēs pavadījām dienas daloties prasmēs, mācoties un rokoties savos prātos un sirdīs. Tāpēc bija jauki, ka tajā pat nedēļā norisinājās arī Boltik Baik. Vakaros mēs varējām izbaudīt vietējo mūziķu uzstāšanās, dziļas sarunas pie ugunskura un dažāda veida radošas izklaides.
Gadam ritot es glabāju šīs patīkamās atmiņas savā sirdī un brīdī, kad es domāju, ko darīt tālāk savā dzīvē, man uzrakstīja Linda. Vai es vēl joprojām būtu ieinteresēta būt par brīvprātīgo Radi Vidi Pats. Atklāti sakot, vienīgā lieta, kas mani mēģināja atturēt no idejas uzreiz doties turp bija laika apstākļi, kuri zināju, ka sagaidīs mani Latvijā aprīlī un maijā (ar tiem tad arī man šobrīd ir grūti sadzīvot). Visādi citādi RVP kā organizācija un Boltik Baik kā prasmju apgūšanas pieredze man bija ideāli piemērota.
Zinot cilvēkus, kuri darbojas Radi Vidi Pats, apzinoties kādos veidos viņi darbojas, man nebija šaubu, ka tā būs viena no pašām svarīgākajām pieredzēm manā vēlamajā nākotnē. Man bija savas zināšanas festivālu organizēšanā, tāpēc es ļoti vēlējos to darīt vēl kādu reizi – Boltik Baik 2016.
Tā kā mēs visi (brīvprātīgie) nākam no mākslnieciska vai radoša vides, ir ļoti patīkami kopā dalīties ar idejām. Vēl labāk bija tas, ka visi piekritām vienai atmosfērai un tēmai šī gada festivālam. Ērmīgi trakām dzīvnieku svinībām!
Apkārt Radi Vidi Pats notiek tik daudz skaistu lietu. Daudzi vietējie ir mums ļoti līdzīgi. Ikviens ir aicināts pievienoties un katram ir sava radošā telpa. Ir vienreizēji klausīties visas idejās un ideālos, kurus vēlamies iekļaut šajā īsajā nedēļā. Dažreiz mēs smejamies, ka es šajā visa jūtos kā mākslas režisors un patiesībā, es to tik ļoti dievinu!
Šī pieredze paver daudzas durvis mania dzīvei pēc EBD, un tas like man justies kā vērtīgai personai ar daudz noderīgām prasmēm. Es patiešām ceru, ka jums tas patiks tik pat ļoti, kā tas jau patīk mums, un mēs varēsim to visu kopā izbaudīt!

EMILIA
Esmu Emīlija, 22 gadus jauna brīvprātīgā no Ziemeļitālijas. Es ierados šeit Liepājā gandrīz pirms trīs nedēļām, kas gan jūtas it kā pirms trīs mēnešiem, un reizē arī pirms trīs dienām. Mums ir jādara ļoti daudz lietu, bet man ir gribasspēks to paveikt un paveikt to labi. Es mācos, kā tikt galā ar Radi Velo Pats darbnīcu, kad tā ir publiski atvērta visiem, kā arī cenšos kopā ar pārējiem brīvprātīgajiem un citiem cilvēkiem uzturēt to tīru un drošu. Tajā pat laikā mēs darbojamies ar galvenā  Radi Vidi Pats šīs sezonas pasākuma – Boltik Baik 2016 popularizēšanu. Patiesībā, pasākuma popularizēšana ir tas, ko man patīk darīt visvairāk, tāpēc, ka tur ir nepieciešams radošums, grupu darbs un mākslas lietas. Šonedēļ es uzzīmēju logo, kurā dzīvnieki brauc ar ērmriteņiem. Logo un plakātu uz kura tas ir izvietots varat atrast mūsu Facebook lapā. Man ļoti patika to darīt. Šī bija pirmā reize, kad plakāta veidošanai tādam svarīgam pasākumam kā Boltik Baik bija lielākoties uz maniem pleciem. No sākuma man bija nedaudz bail, bet tagad esmu ļoti priecīga un apmierināta – cerams jums patiks! Kamēr es pieliku pēdējos punktus plakāta veidošanā, pārēji brīvprātīgie montēja dīvaino un pārsteidzošo video (teaser), kuru varat atrast Facebook lapā un Youtube! Šonedēļ mēs veidosim jaunu plakātu ar kultūras pasākumu programmu, kā arī jaunu video!

Projekts īstenots ar Eiropas Savienības programmas Erasmus+ atbalstu.

Introduction

RUBEN

Eco&Role
A celebration. When I heard for the first time about the project Radi Vidi Pats, the first feeling was a desire to participate, to help in this. I feel that path is a way to learn a life in harmony with Nature. To ride a Bicycle is to move, it is to feel every stone, every step, every smooth trail in mindfulness, and fly through memories. Without losing the notion of site where we want to go. Even if this does not get the name, time or image. Feel the wind, and be free like the wind.
Radi Vidi Pats teaches how to build and maintain a bike to ride conditions. Always encouraging self-initiative and learning from experience in practice, touching the parts and putting them in place like a puzzle. This theory is sufficient and utilized at the instant that is transmitted: The Practice embracing Theory.
The festival is approaching and the work increases for Radi Vidi Pats Family, that creates it. Frustration from the ego to not having time to himself - Talking is good and reminds us the goal, which is to show a Green way to be aware of every action we take in life. "UpCycling" is the teaching to don´t see the garbage as useless. Turn this garbage into something useful, for esthetic. Be aware to actions, knowing that we can change them when we have harmed something.
Boltik Baik is a celebration of bikethat is a tool that allows travel easely without using animals like objects, or fossil fuels as locomotor energy. This festival, in creative and joyful way recalls this great invention of mankind: The Bicycle.
With the bike we use the body's energy and celebrate the life in rolling movement. They are animals that follow paths in search of new challenges in a dance of happiness, full of colors that glow fluorescent in the moonlight and Sun. Animals in madness, a journey that seems a life in an instant. The Boltik Baik Festival is the sharing of knowledge, smiles, power to do, travel and explore, behond the comfort of vibrating boxes (cars). Dance, music, sharing, Bicycles – all of it is attracting the attention and imagination.

Freak Bikes as animals of different shapes and colors has the same intention: to move and explore.Thus is born the Freak, swimming in the free pattern and spreading the vision of change, offering a smile to be free.
FurPower

LEA
The name of my project : Rock and Ride @ Boltik Baik. Since October I have been waiting for this event. I have been to several festivals: drama, films, literature, but an artistic festival using bikes as a medium ??
Out of the hundreds of bikes parts that we have collected for over 2 months, it is hard and vibrant to imagine that they will turn into a strong message to invite people to use bikes and as well create work of art.  Boltik Baik seems to be a rich and powerful festival… which is quite scary, the work load over the week will be 24/7 of concerts, events, cooking, talking, etc. I cannot wait to see in what state I will finish this week as well as finally experience it!
2 months now that I am here, and it is one of the main events that I have been waiting for and I admit a bit afraid of… Let’s see. The team is amazing and the energy for the preparation is very reactive and already creative: poster making, teasers. And can be tough: cleaning the entire backyard to make the festival as welcoming as it can be. I feel that the preparation of the festival is announcing may 9th till may 15th: Intense, rich and tough.





 NINA
 Nina from Slovakia studying Art all around the Europe.
My first meeting with Boltik Baik was a year ago, when I came to Liepaja for a training course focused on green ways of living in urban environment. Our time in Liepaja was pretty intense. Days we spend skill sharing, learning and pretty much digging in our minds and hearts. That’s why it was nice to have Boltik Baik happening in the same week. Night we could enjoy local musicians, deep conversations around the fire and creative fun of all kinds.
As year past, I kept these lovely memories close to my heart and in the time when I was thinking what to do next with my life, Linda wrote me, if I would be (still) interested in volunteering for Radi Vidi Pats. Honestly, the only thing that kept me from going 100% for this idea was the weather that I knew I will catch in Latvia in April and may (that I’m currently struggling with). Otherwise RVP as an organisation and Boltik Baik as skill-gaining experience was a perfect fit.
Knowing people in RVP, being aware of the ways they are working, I had no doubts it will be one of the most important experiences for my dreamed future.
I had some know-how with organising a festival, so I was really looking forward to be part of another one / Boltik Baik 2016.Because all of us (EVS volunteers) are coming from artistic or creative background, it’s really nice to brainstorm together. Even better feeling was that we all agreed on the same atmosphere and theme of this year’s festival. Freaky ravey animal celebration!
There are so much beautiful things happening around organisation. Many local (Latvian) people are on the same page with us. Every person is welcomed and has their space in creation. It’s amazing to hear all the ideas and ideals that we want to fit in this short week. Sometimes we are laughing that I feel like art-director of this all, and honestly, I love it so (too) much!
This experience is opening a lot of doors to my life after EVS, and its making me feel like valuable person with bunch of useful skills. I sincerely hope, you will love it so much as we already do, and we will enjoy it together.



 

EMILIA
I’m Emilia, a 22 years old volunteer from the north of Italy. I arrived here in Liepaja almost 3 weeks ago that seems 3 months and 3 days in the same time. The things we have to do are a lot, but I also have the will to do it and do it well. I’m learning how to manage Radi Velo Pats when there’s the public space, and I’m trying with the other volunteers and the people that works there to organize it, keep it clean and safe. In the meantime we are dealing with the promotion of the main event of that season for Radi Vidi Pats, Boltik Baik 2016! Actually the promotion is what I prefer to do the most, because it deals with creativity, team working, art stuff. This week i drew the logo full of animals on freak bikes for the poster that you can find in our Facebook page. I really enjoyed to do that kind of work, it was the first time that the most of the work for the creation of a poster for an important event like Boltik Baik was all on me, and I was a bit scared in the beginning but now I’m really happy and satisfied, hope you like it! While I was finishing the poster, on Saturday afternoon, other volunteers were editing the creepy and stunning teaser that you can find on the Facebook page and on Youtube! This week we are going to make another poster with the cultural program and another amazing teaser is coming soon!


Project is realised with the support of the Erasmus+ programme of the European Union. 

Smells like the end

Almost the end, almost two months spent here. Wait, wait ; what ?! Come on, I just arrived yesterday, stop kidding me !

Feeling so much better now while I'm writing this. So much happened, but still, we're not done yet but it's like I'm gonna wake up tomorrow and I will have to take this damn plane which gets me right back to my life.

I'm so far away from this right now. I'm sorry I know I should talk more about the project and everything that has be done. I should be more focused on this but I just feel like writing about how I live this experience and how I feel about it. This might be a sign that I should write my own diary. I just wanna take you through my vision.

Somehow, I fit here. I had a really good reason to go back at the beginning of the month but I didn't. That might be the most selfish decision I have ever made.

The week before the Boltik Baik week was very hard. I think everyone of us was very tired. To work as a team when you also live with the same people is not always easy. We are so different in so many ways, whatever your tastes are, you can find at least one of us to like ; and somehow (still don't know how) we got along.

And then this so expected Boltik Baik week happened. Finally. The workshop came to life. People around, working, hanging, laughing. Now, I see the point. I learnt a lot during this week, like building a kitchen from scratch or cooking for a lot of people. Actually my week was more about cooking, cleaning and partying than bikes.

The very high light of this week was definetely the parade. So many faces, so many freak bikes, so many smiles. It's like someone stuck a smile on my face all along, and I just noticed it when we went back to the workshop and I realized that my cheeks were hurting from smiling. And then.. vvouuuhh at my lowest. Just looking around me as a ghost and wondering what I'm doing here in a world that's so different from mine. All these emotions, all this very intense and full week, everything just came rushing back at the same time. The fact that I really miss my people and, at the same time, that I really love being here. I was a mixture of very happy and very sad and I had to figure it all out ; all these feelings and emotions. Try to understand them and to know what they mean. So I went home, pulled myself together and came back for the last night. Anyway, I didn't want to miss it and I needed it to get all the tiredness out.

So here we are, last week of working. We have to keep in mind that it's not because the Boltik Baik week is over that the project is, and it's kind of difficult. But still, I'm starting to feel the end of all of this. So once again, a mixture of sadness and happiness.

For all these amazing memories I made.

Anissa

Saožu beigas

Gandrīz jau beigas, šeit pavadīti gandrīz divi mēneši. Paga, paga, ko ?! Nopietni, es tikai vakar ierados, beidz jokoties !

Tagad, šo rakstot, jūtos daudz labāk. Tik daudz kas jau ir noticis, tomēr viss vēl nav beidzies. Bet tā vien liekas, ka rīt pamodīšos un būs jāsēžas nolādētajā lidmašīnā, kas mani aizvedīs atpakaļ uz manu dzīvi, no kuras es pašlaik esmu ļoti tālu. Piedodiet, es zinu, ka man būtu vairāk jārunā par projektu un visu paveikto. Man būtu vairāk jākoncentrējas, bet es gribu rakstīt par to, kā es izdzīvoju šo pieredzi un kā es pat šo visu jūtos. Varbūt tā ir zīme, ka man būtu  jāsāk rakstīt dienasgrāmata. Es vēlos tevi uzaicināt savā redzējumā.

Kaut kādā veidā es te iederos. Man bija ļoti labs iemesls atgriezties mājās mēneša sākumā, bet es te paliku. Iespējams, tas bija visegoistiskākais lēmums, kādu jebkad esmu pieņēmusi. Nedēļa pirms Boltik Baik darbnīcu nedēļas bija patiešām smaga. Man liekas, mēs visi bijām pārguruši. Darboties komandā ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem tu dzīvo, ne vienmēr ir viegls uzdevums. Mēs esam tik dažādi, ka neatkarīgi no tavas gaumes, tu vari atrast vismaz vienu no mums, kas tev patiks. Un tomēr mēs pamanāmies (joprojām nezinu, kā) saprasties un darboties kopā.

Un tad pienāk tik ļoti gaidītā galvenā Boltik Baik nedēļa. Beidzot! Darbnīca atdzīvojas. Visapkārt cilvēki – strādā, atpūšas, smejas. Tagad es redzu jēgu. Šīs nedēļas laikā es iemācījos patiešām daudz – kā no nekā uzbūvēt virtuvi un kā pagatavot ēst lielam cilvēku skaitam. Patiesībā man šī nedēļa bija vairāk saistīta ar ēst gatavošanu, tīrīšanu un ballēšanos, nevis ar ričukiem.

Nedēļas kulminācija pavisam noteikti bija parāde. Tik daudz seju, tik daudz ērmriteņu, tik daudz smaidu. Tā vien likās, ka kāds ir piespraudis manai sejai smaidu, ko es pamanīju tikai atpakaļceļā uz darbnīcu, kad atklāju, cik ļoti man no smaidīšanas sāp vaigi. Un tad…buuuuum uz emocionāli zemāko punktu. Gluži kā spoks es skatījos apkārt pasaulē, kas ir tik atšķirīga no manējās. Visas šīs emocijas, visa intensīvā un pilnā nedēļa, viss pēkšņi sagriezās kopā. Fakts, ka es patiešām ilgojos pēc saviem ļaudīm, un tajā pašā laikā – es patiešām mīlu būt šeit. Es biju tāds laimes un skumju sajaukums, un man vajadzēja to visu saprast; visas šīs izjūtas un emocijas. Vajadzēja saprast, ko tas viss man nozīmē. Tādēļ es devos mājās, savācos un atgriezos pēdējā vakara ballītē. Negrasījos taču to palaist garām un man vajadzēja tikt vaļā no noguruma.

Te nu mēs esam, pēdējā darba nedēļa. Mums jāatceras, ka Boltik Baik projekts nebeidzas ar ērmriteņu darbnīcu nedēļu, un tas patiešām nav viegli. Bet es tik un tā jūtu beigu tuvumu. Un atkal – laimes un skumju sajaukums.

Visu brīnišķīgo atmiņu dēļ.

Anisa

MP: Mācies Pats

Šsssss, kkrrkkk, iiiii, tur, te, paņem, nomet, iztīri, tīrs, netīrs, fffffffff, pššš.

Tās ir vienmēr mainīgās darbnīcas pagrabiņa skaņas. Darbnīca mainās dabiski, tās iekāres un vēlmes sēž katrā sienā, stūrī un instrumentā. Pagrabiņš ir tāds kustīgs organisms. Lietas parādās un pazūd, sakārtojas un sajaucas, mēbeles nāk un iet. Ko tu uzskati par atkritumu, patiesībā ir kaut kas noderīgs; un kas tev liekas noderīgs, var izrādīties nederīgs.

            (Es šo tekstu rakstu četras dienas pirms Boltik Baik darbnīcu nedēļas, un, kopš es sāku rakstīt, te tika izkrāmēti divi pilni busiņi.)

            Un visa šī kustīgā, haotiskā visuma vidū mums it kā ir jāplāno, jāveido un jāremontē šī vieta. Pārsteidzoši, bet lietas attīstās, viss lēnām sāk iegūt formu.

Sākumā man bija grūti pielāgoties. Reizēm ir grūti atrast motivāciju darīt pat to, ko es gribu. Un te nu es biju, spiests darīt kaut ko, par ko man nebija ne jausmas. Es jutos kaut kā pazudis. Ja man netika dots konkrēts uzdevums, manas smadzenes vienkārši izslēdzās un es sastingu, kamēr laiks ritēja uz priekšu. Un laiks rit ātri, lidojot un dziedot, kā kaija pāri Baltijas jūrai.

Vienā no pirmajām nedēļām es devos uz pagrabiņu strādāt. Pēc četru stundu darbošanās es jutos pagalam piekusis, demotivēts, gluži kā bez smadzenēm. Es nezināju, kur sākt, ko es te daru vai kāpēc es to daru. Es paņēmu pauzīti, apsēdos ārpusē un iedarbināju to mazo smadzeņu gabaliņu, kas man bija atlicis, lai padomātu par manu pamiruma stāvokli.

Un pēkšņi es sapratu. Epifānija! Kaut kas pilnīgi netverams kļuva skaidri saprotams. Es sāku iztēloties pagrabiņu galvenās Boltik Baik nedēļas laikā, pilnu ar cilvēkiem un dzīvīgumu. Es ieraudzīju lielāku bildi – es sapratu, ka motivācija, kas man it kā trūka, patiesībā visu laiku bija manī iekšā. No vienas puses man ir jādomā par mērķi, par rezultātu. Man jābeidz domāt: „Nolādēts, man jādara X,” un tā vietā jāsāk domāt: „Es patiešām gribu Y, tādēļ man jāizdara X.” Bet no otras puses mērķis, motivācija ir (galvenokārt) arī process. Darīšana, kļūdīšanās un mācīšanās.

Jā, varbūt tas liekas pašsaprotami. Bet jušana un darīšana nav viens un tas pats. Un es nemelošu. Es joprojām neesmu vienmēr-gatavs-darīt cilvēks. Bet tagad es esmu atradis motivāciju, tagad es labāk zinu jautājumus, kas man jājautā pašam sev un es varu vienkārši sākt strādāt bez nevajadzīgas domāšanas. Ceru, ka šo mācību es varēšu paņemt arī uz mājām.

Žuau

LIY: Learn It Yourself

Shggg, crck, iii, there, here, take, drop, clean, dirty, phhh, pshhh.

These are the sounds of the ever-changing workshop. The workshop moves organically, by its own cravings and wishes lingering in every wall, corner and tool. The workshop is a permutable organism. Things appear and disappear, organize and disorganize, furniture comes and goes. What you see as a trash actually is useful, and what seems useful might not be at all.

(I am writing this four days before Boltik Baik workshop week and since I started writing two vans full of stuff were unloaded here.)

And in the middle of this moving chaotic universe we’re supposed to have a design, a plan, and to renovate the place. Surprisingly things are advancing, starting to have a shape.

At first it was difficult for me to adapt. It’s sometimes hard to find a motivation to do what I want. And here I was, needed to do something I had not a clue about. I felt somewhat lost. If I didn’t have an explicit task my brain would just shut off and I froze while the time was passing. And time passes fast, flying and singing, like a seagull over the Baltic Sea.

One of the first weeks I went to the workshop to begin the work. After 4 hours of work I was feeling exhausted, demotivated, brainless. I didn’t know where to start, what I was doing or why I was doing it. I took a break, sat outside and used the little brain I had left to think about my dead status.

And suddenly it struck. I had an epiphany. Something incomprehensible became clearly obvious.

I started imagining the workshop during the main Boltik Baik week, filled with people and life. I saw the big picture. I understood that the motivation I was lacking many times was actually always in me. On the one hand I have to think about the goal, the result. I need to stop thinking: “Damn, I have to do X,” and to start thinking: “I really want Y, so I have to do X.” And on the other hand, the goal, the motivation is also (and sometimes mainly) the process. The doing, failing and learning.

Yeah, maybe it seems obvious. But feeling it and doing it  - it’s not the same thing. And I’m not going to lie. I’m still not the most active-ready-to-work person. But now I found the motivation, now I know better the questions I need to ask myself and I can just start doing things without overthinking.

I hope I will bring this feeling home.  

Joao

Ko pie vella viņa te dara?

Labi, te nu būs mans pirmais raksts. Man nepatīk rakstīt. Patiesībā tas ir tādēļ, ka es esmu rakstījusi tikai skolas laikos. Tādēļ brīdinu – neesmu rakstniece! Bet esmu droša, ka tā būs diezgan jautra padarīšana. Sveiki, es esmu Anisa un, kā jūs iespējams zināt, es esmu no Francijas.

Mēs šeit esam jau trīs nedēļas; mēs dzīvojam lielā mājā kopā ar vairāk kā vēl 4 cilvēkiem. Labi, ļaujiet jūs iepazīstināt ar visu stāstu. Man ir 21 gads, es tikko pabeidzu savas studijas, es nekad tik ilgi neesmu bijusi prom no mājām viena pati, nekad neesmu dzīvojusi kopā ar cilvēkiem, kas nav mani radinieki, es nekad īsti neesmu izbaudījusi piedzīvojumu garšu un esmu pieradusi būt savā komforta zonā, savā burbulī. (Ai, viņa taču ir tikai maza meitene.)

Liepājas pludmale

Iespējams, jums taisnība. Es īsti nezinu, ko atbildēt, kad cilvēki man jautā, kādēļ es pieteicos šim projektam. Iespējams, man vienkārši vajadzēja pabūt prom, pirms es vispār domāju par tālākiem dzīves lēmumiem. Pavisam noteikti man vajadzēja laiku, lai apdomātu arī dažus personiskus jautājumus.      Mani mērķi ir uzlabot manas sociālās zināšanas, manu pacietības līmeni un atrast idejas nākotnes plāniem. Es vēlos arī iepazīt citu valsti un kultūru, satikt jaunus cilvēkus un iepazīt arī pati sevi.

            Kāpēc Latvija? Varbūt tādēļ, ka es ne nieka nezinu par šo valsti vai kultūru. Tagad, kad es esmu šeit, man nav ne jausmas, kādēļ tā ir tik nezināma. Salīdzinot ar vietu, no kurienes es nāku, te ir tik... mierīgi, klusi, nav nekādas steigas. Cilvēki atrod laiku, lai nodarbotos ar to, kas viņiem tiešām patīk. Man liekas, ja kāds jūtas slikti, viņam uz pāris dienām būtu jāatbrauc uz Latviju.

Diemžēl man nav īsti daudz, ko pastāstīt par šīm pēdējām dienām. Lielāko daļu laika es vienkārši slimoju. Jā, mans ķermenis joprojām nav apradis ar valsti. Bet pavasaris patiešām nāk, tādēļ... Līdz šim man ir bijusi iespēja aizbraukt uz Kuldīgu pirmajā nedēļas nogalē.

Kūrava, Kuldīga

Viss, ko es varu teikt – ātri vien tu jūties kā mājās, pavadot laiku ar draugiem, kurus, šķiet, tu pazīsti jau gadiem ilgi. Tā ir dīvaina sajūta. Šīs trīs nedēļas pagāja tik ātri, lai arī man liekas, ka esmu te jau mēnešiem ilgi. Es vairāk esmu novērotāja nevis runātāja vai aktīva dalībniece, bet es joprojām pierodu pie visa un visiem. Labi, nemelošu jums, man joprojām pietrūkst mājas, ļaužu pūļi, ātrā dzīve, mani cilvēki. Bet es tiku tam „sagatavota”, un, iespējams, tas ir tas, ko man patiesībā vajadzēja – lai man pietrūktu mana dzīve. Bet mani pārsteidz, cik ātri es pieradu pie šīs jaunās dzīves. Bezmaz vai katru dienu es sastopos ar jauniem dzīves uzskatiem, jauniem domāšanas veidiem. Es jūtos, it kā es būtu tik tālu no visiem, un tad es apjēdzu, cik daudz man vēl jāmācās par citiem un pašai par sevi.

Labi, tagad pietiks. Turpinājums sekos.

            Anisa

What the hell is she doing here?

Ok, here's my first article. I don't like to write, actually that's only because the only moments I wrote in my life was for school. So be aware, I'm not a writer! But I'm sure I'm gonna enjoy this... Hi, I'm Anissa and as you may know I'm from France.

We're here for three weeks now; we live in a big house with 4 and more people. Ok, I will put you in the context. I'm 21, I just finished my studies, never been away from home for so long and all alone, never had to live with anyone else than my relatives, never really enjoyed adventure and used to have my comfort, my own bubble if you prefer. (Uuh she's just a little girl).

Liepaja beach

Maybe you're right. I don't really know how to answer when people ask me the reason I committed myself in this project. Maybe I just needed this time off in my life before even thinking about settling down, I definitely also needed a time off for my personal issues. My aims here are to improve my social competences, my patience and give me some ideas for my future plans.  I want to get to know another country and culture, meet new people and above all get to know myself better.

Why Latvia? Maybe because I don't know a damn THING about the country or its culture. Now I'm here, I have no idea why it's so unknown. Compared to where I'm from, it's so… peaceful, quiet, nothing goes fast. People make time to do what they want to do. I mean, anyone who has a breakdown should come by for a few days.

Kurava, Kuldiga

I'm sad to tell you I have nothing much to tell about these lasts days. Been sick most of them, yep, my body is still not a friend with the country. But spring is coming so... So far, I had the chance to go to Kuldiga for our first weekend here. All I can say is that you very quickly feel like you're at home, hanging out with friends you seem to know for years. That's a weird feeling. These last 3 weeks ran so fast, although, it seems like I'm here for months now. I'm more an observer than a talker or an actor, but still I'm getting used to everything and everyone. Ok, I'm not going to lie to you; I miss home, the crowd, the fast life, my people. But I was "prepared" for that and maybe that's what I needed – to miss my life. But I'm surprised to get used to this life sooo fast. I'm meeting, like every day, new visions of life, new mind-sets. I'm feeling like I'm so far from everyone and I realize I have so much to learn about others and myself!

Ok that's it for now. To be continued.

Anissa

Štrunts par Hobitu, šis ir mans Negaidītais Ceļojums

Dimzēnu saimniecība Ūziņos, Zaļenieku pagastā

Nekad nebiju domājis kļūt par brīvprātīgo. Es vispār nepiekritu brīvprātīgā darba idejai. Man likās, ka parasti tas ir balta bagātnieku bērneļa slapjais sapnis kaut kur palīdzēt nabaga bērniņiem un tad atgriezties savā valstī, un galu galā nekas nav mainījies. Bet vienu dienu kāds draugs man internetā parādīja Boltik Baik projektu, un es uzreiz sapratu, ka man tur jāpiedalās. Pamatā projekts ir manu divu mīļāko lietu apvienojums: filmēšana un velosipēdi. Tā bija iespēja pirmo reizi dzīvot ārzemēs un izkļūt no Lisabonas rutīnas. Kas gan varētu noiet greizi? Un pat slikta pieredze man nekaitētu, es nodomāju.

Kad apstiprināja manu dalību projektā, es vēl īsti neko nezināju. Es dodos uz Latviju, uz ziemeļiem, uz piejūras pilsētu Liepāju, kur darbošos ar velosipēdiem un filmēšanu, es visiem stāstīju. Kur Latvija atrodas kartē, es noskaidroju divas dienas pirms došanās uz iepriekš plānošanas vizīti. Tāds es arī devos uz lidmašīnu – zinot, ka visu laiku palikšu tajā pilsētā un, ja kaut kur ceļošu, tad viens pats. Neko citu negaidīju, un man nebija arī konkrēta mērķa. Es vienkārši devos.

Dimzēnu pirtiņa

Un divas nedēļas vēlāk sapratu, ka esmu kļūdījies. Jā, tas ir projekts par velosipēdiem un filmēšanu, bet tajā pašā laikā tas ir arī daudz vairāk! Tas ir kārtīgs remonts darbnīcā, kur var kārtīgi nosmērēt rokas. Tas ir Latvijas, tradīciju un dažādu rituālu iepazīšana. Piemēram, pēdējo divu nedēļu laikā es esmu redzējis, kā vimbas lec augšup platākajā Eiropas ūdenskritumā, es redzēju pēkšņu sniegu, kad neticama sieviete sāk dziedāt Lieldienu putnu saukšanas dziesmu, es visus savus dvēseles melnumus aizsūtīju prom pa upi, un tā vien liekas, ka tas patiešām darbojas! Un es esmu ezotēriskām parādībām neticošs skeptiķis.

Vēl es pirmo reizi mūžā gāju pirtī, vairāk nekā 100 gadu vecā koka mājiņā. Pēc pirts es lecu ledainā upē. Spēcīgi! Pirts ir homoerotiska mazohistu terapija 90 º, kas tevi iztīra no iekšpuses, no ārpuses un arī smadzenes – vai dvēseli, ja tev tā labāk patīk. Patiešām! Es nekad nevarēju iedomāties, ka tas varētu būt tik lieliski. Es vienkārši kliedzu no baudas.

Svētes upe 

Un lēkšana upē? Spēcīgas zāles. Sākumā ir šoks. Tam seko atmošanās, piedzimšana no jauna. Kad es izkāpu no ūdens, kādu laiciņu jutos nedaudz noreibis, pēc tam sāka mosties dažādas spēcīgas emocijas. Es jutos ļoti koncentrējies, enerģijas un sajūsmas pilns par visu apkārt esošo. Daba, koki, cilvēki man apkārt – viss ir tik skaists! Tad es atkal iegāju pirtī, sasildījos, nomazgājos un devos vakariņās. Es vienkārši jutos tīrs un atvieglots. Es nespēju noticēt, ka ir tik daudz cilvēku, kuri, gluži kā es pirms tam, nekad nav mēģinājuši un droši vien nekad arī nepamēģinās iet pirtī un lēkt ledainā upē. Jums visiem es varu teikt tikai vienu: man jūsu ir ļoti žēl! Es patiešām esmu viens veiksmīgs dienvidu draņķis!

Esmu tik priecīgs par to, ka tiešām atbraucu uz Latviju. Es tik ceru, ka man izdosies te atgriezties arī pēc projekta.

Žuau

Screw the Hobit, this is my Unexpected Journey

Dimzeni farm

I never thought of becoming a volunteer. I didn’t even agree with the concept. Normally it is just a white rich kid’s wet dream of helping the poor little children and then comeback to their home country and everything’s the same. But one day a friend of mine sent me the link to the Boltik Baik project, and I immediately knew that I need to do it. At the base it’s the combination of two of my favourite things, video and bicycles; it’s an opportunity to live abroad for the first time, and to get out of Lisbon’s routine. What could be bad? And even the bad things will be great for me, I thought.

So when I knew I was accepted I didn’t know much. I’m going to Latvia, to the north, to a coast city called Liepaja, to work with bicycles and video, I kept saying to people around me. I only found out where Latvia was in the map two days before coming to advance planning visit. So here I went to the plane thinking I would stay in the city and probably travel by myself. I didn’t have expectations and I didn’t have a goal. I just went.

The sauna in Dimzeni

And two weeks later none of that it’s true. Yes, at the superficial this is a project about bikes and video, but it’s so much more than that. It’s about renovating a workshop from scratch and getting your hand dirty. It’s about getting to know Latvia and it’s customs and rituals. I mean, in the last two weeks I saw fish jumping Europe’s widest waterfall, I saw snow suddenly falling when an incredible woman starts to sing a bird calling Easter song, I sent all my bad soul stuff to the river and I think it’s actually working – and I’m a sceptical-not-fond-of-esoteric-stuff monster. And I went to sauna for the first time in my life in a more than 100 year’s old wooden building and jumped in a freezing river afterwards. It was so intense! Sauna is a 90º homoerotic masochist therapy that cleans you on the inside, on the outside and your brain – or soul if you prefer. Really! I never thought it could be so great. I was just screaming of pleasure.

Svete river

And jumping in the river? A powerful drug. When you jump you feel a shock followed by an awakening, a new birth. When I got out of the water I was dizzy for a while and then all the strong feelings started to kick in. I felt like I was super concentrated and full of energy with a wow-feeling about everything. The nature, the trees, the people with me… everything’s so beautiful! And then I went inside, warmed up again, had a bath, and went to have dinner, and I just felt sooo clean and relaxed. I can’t believe there are so many people – like I was before – who never tried, and probably never will, sauna and jumping in a freezing river.

To all of you my fellow friends I say: I feel sorry for you! I’m a lucky southern bastard.

I’m so glad I really came to Latvia. I just hope that I can come back also after the project.

João